| Aug. 5th, 2014 10:32 am es vakar atcerējos vienu smaržu, vienu sajūtu un izplūdu nekontrolējamās asarās. tā sen nebija gadījies. mango mizošana saulrietā. par ko tikai cilvēki neraud.
un tad tur neko nevarēja darīt. bildes, kas kārtojas glītā rindiņā, atmiņas, kas dzērumā ietetovētas dvēselē. par ko tad tā? - man jautāja, un es šņukstēju, ka par to, ka nav godīgi, ka viss ir izdomāts. es nesaprotu, viņš teica, un sapratu, ka nesaprast ir gandrīz loģiskāk ka saprast.
nemaz ne tik sen es taču aizraudāju sevi līdz miegam katru vakaru, šajās gadījuma asarās bija priecīga apjausma, ka vairs tā nav, ka asaras, kas pārsteidz ir stipri patīkamākas par asarām, kas pienāk.
ja nu vienīgi tā nebūtu raudāšana pie tukša zārka.
viss. raudāju divdesmit minūtes un tad dzīvoju tālāk, vieglāk. tur nav kam dzīt, tas nekad nesadzīs. varbūt es vecumdienās sajukšu prātā un noticēšu visam, kam gribētos ticēt. ka šis stāsts bija patiess, ka dievs ir, ka pēc nāves kaut kas paliek pāri, ka pēc dzīves kaut kas paliek pāri.
un atkal būšu laimīga. Leave a comment |
