| Jul. 28th, 2014 10:17 am nepamanīju, kur vakar pazuda laiks. nostrādāju sestdienu, nostrādāju svētdienu un likās, ka esmu pelnījusi mazliet jūras. mājās biju pēc pusnakts, un manas mantas bija sakrāmētas glītās kaudzītēs.
un bija tik laba un viegla sajūta, ka nespēju uztaisīt pietiekami vainīgu purniņu. viens teikums vilcienā mani atbrīvoja, tiešām tā šķiet. tā jau šķiet vienmēr, bet tad tu sevi pieķer dziļās skumju naktīs plēšot matus un sirdi, jo nevar taču būt, ka.
var, var.var arī nesāpēt.
lai radītu perfektu stāstu, vajag ļoti daudz telpas. kādam telpa jāatbrīvo. un, skaidrs, ja tu sēdi savā smalko leļļu istabā un glāsti viņas, skaidrs, ka tu esi parasts šausmeņu trakais, skaidrs, ka tā nav apskaužama laime, lai arī nenoliedzami- tā ir laime.
varbūt tāpēc man vairākkārt vajadzēja skaļi teikt "es taču tevi pazīstu", tieši tāpēc, ka pēkšņi apjautu, ka nepazīstu vis.
ka prieciņu jau tagad pazīstu labāk.
iespējams, šī vienkārši bijusi viena no daudzajām reizēm, kad kāds piečakarējis māmiņu dabu. varbūt tas viss ķermeniskums, varbūt visa tā vilkme, tas izmisums... varbūt tas viss sasummējas frāzē, ar ko es reiz aizrijos. mums būtu skaisti bērni.
un beigu beigās mēs tomēr izvēlēsimies to, kas saudzīgāk un precīzāk spēs paņemt mūsu dvēseli rokās.
ķermeņi ir tik burzīgi, tik pārejoši, tik egoistiski un tik nepiepildāmi.
dvēseles ir tik skumjas.
lasīt biezas un maigas grāmatas zem ēnainas lapenes puskailai, reizi pa reizei paceļot acis uz zilzilām debesīm un dzirdam tālumā cilvēkus smejamies.
viss, ko pašlaik spēju iedomājamies sevi vēloties. pārējās vēlmes mēs rūpīgi iepakojam "uzmanies, ko vēlies" kastītē, aizlīmējam un sadedzinām.
jo dievs ir kļuvis vecs un cinisks. Leave a comment |
