| May. 18th, 2014 09:00 am jūs gājāt baložos, viss, kas tika man, bija sadegtas sveces tukšā skolā, puisis pie klavierēm, kas klimperē hospitāļu ielu, jāatzīst, klimperē vēl daudz ko citu, brīžiem tā, ka būtu pieklājīgi noģībt.
spītīgi neģībstu. mēs atrodam pamestas rūpnīcas, tik perfektas, lai izspēlētu stāstu, kas maisās pa galvu.
mēs atrodam tiltus, upes, dzirnavas, ezerus. mēs atrodam.
mēs atrodam mazu zvaniņu. pašu pēdējo.
mēs iestiegam. mēs slāpstam. mēs maldāmies.
raudu, kliedzu, smejos. klusēju.
pārsvarā- skatos.
katru reizi, kad pieķer ļaunumu mostamies sevī, tas jānogriež saknē. un es nesaku, ka gauja ir ļauns. varbūt vienkārši pārprasts. trešais cilvēks pēc kārtas saka- bet tu taču negribi būt gauja? un zinu, par ko tiek runāts. un zinu, ka nekad nebūšu gauja.
un ar ļaunumu nedomāju neko brutālu. tāda ļaunuma jau pasaulē maz, tāda spītīgi melna. parasti tā ir bezatbildība. paviršība. kaķēns ar savu peli zobos, tikai mazliet paķircināt, vai ne?
ir tik maz ko nosargāt sevī, ka jāmēģina sargāt, jāmēģina atteikties no sīkiem prieciņiem, no rotaļām, kur kāds var ciest. tas ir, jā, kāds cietīs vienmēr, un, ja kaut kas nav bijis ciešanu vērts, tad vispār sūds tas viss, zinām, zinām. bet viena lieta ir samierināties ar sāpes neizbēgamību, otra ir tā nojauta, ka nebijis tevis, nebijis sāpes.
nē, es nerunāju par kino. es vienmēr, protams, runāju par kino. Leave a comment |
