| May. 13th, 2014 10:15 am vakar, gaidot pēdējo tramvaju, satiku vīru ar čemodānu.
tās cigaretes. tās ir kaut kādas jocīgās piparmētru?
nē.
es vienu nopirkšu, viņš saka un sniedz centus, netīriem, raupjiem pirkstiem.
nē, nē. taču nē.
un mēs kaulējamies. beigās viņš piekrīt ņemt, bet kā samaksu izstāstīs anekdoti. jūs noteikti zināt to sajūtu, kad kāds stāsta anekdoti. mazliet klausāties, bet mazliet vienkārši iztēlojaties, kā pareizi reaģēt, ja nebūs smieklīgi. kā pareizi izlikties. velti raizējos. ir smieklīgi. smejos no sirds.
vēl vienu? jā. taču otra vairs nav tas. tikai smaidu.
kam jums čemodāns?
eh. eh. viņš atmet ar roku.
cik jums gadu?
pasaku.
maz, viņš saka. smejos. tikko vēl honeybee brīnījās, cik daudz. bet tad nāk tramvajs. laimi. un veselību. viņš palīdz man iecelt riteni tramvajā. brīvās cīņas meistars esot. jaunie netiekot līdzi.
tur ir andrejs. andrejam ir maisiņā tomāti. un viņš sešas reizes jautā, vai var tā, ka es runāšu latviski, bet viņš- krieviski. nez kāpēc beigu beigās es runāju krieviski, bet viņš- latviski. viņš tepat kāps ārā. bet ļoti gribētu mani vēl kādreiz satikt. kā mani sauca, vēlreiz?
no keramikas es braucu viena. neviens ar mani vairs nerunā. tāpat pa ceļam, iemetos čomskī, iemetos kaņepē. nē, nē, ir pirmdiena. nezinu, ko meklēju, tiešām nezinu. diennakts veikalā atrodu kartupeļu pankūkas. iemiegu visās drēbēs, kartupeļu pankūkās un muļķīgā seriālā.
no rīta uz apli klausos „ko tu par mani zini”. ir tādas dziesmas, kas liek dvēselei piesarkt. 2 comments - Leave a comment |
