| May. 9th, 2014 01:23 am only lovers left alive. paspēju. skrēju un paspēju, skrēju no ķengaraga, kur arī uzplaukusi burvīga promenāde.
braucot mājās, domāju par bailēm naktīs būt vienai. un par to, ka mežaparka rajonā vairs īsti nav bail. citi velosipēdi, skrējēji vienos naktī, putni un smarža. hipnotiski novotranss vagoniņi mūžības garumā mani gandrīz iemidzināja.
bet tad. pilsētā rīga. man pēkšņi ceļam pāri pārskrien lapsa. vēl mirkli uzlūkojot, it kā gribēdama teikt, ka patiešām nav kaķis ar kuplu asti vai savādas šķirnes suns.
un ir jocīgi un labi.
vulpes vulpes.
un tagad es miegaini prātoju- nez kā viņš to zināja?
ir maijs.
un atceros kādu citu maiju. mēs gājām mājās. gaiss sanēja kā traks. es biju pavisam skaidrā, bet pārgurusi un mēģināju diennakts makšķernieku veikalā nopirkt baterijas pleierim. es pat atceros dziesmas, kas skanēja.
likās, ka mēs iesim mūžīgi. neizturēju, apgūlos zem ceriņu krūma un teicu, ka viss. te es palieku. un tur es paliku. reti garāmgājēji jautāja, vai viss labi.
ļoti ļoti labi, es teicu. Leave a comment |
