| Mar. 17th, 2014 12:20 am reāli visa jaunnedēļa saplānota pa minūtēm, tik un tā būs laika bads. tik vien, kā trešdien nošmaukties un sadzerties vesa andersona maigumu, piektdien tartu, pēc tam- trešdien- parīze, divi vīkendi izsvītroti no rīgas, noteikti būs vislabākie vīkendi, bet, kad būšu atpakaļ, apsoliet man pavasari, apsoliet man pavasari.
nu jā, bet vismaz būs dzīvoklītis elizejas laukos, balzaka ielā, m. pats telavivā, šausmīgi žēl, bet šausmīgi burvīgi, ka viņš man atstāj atslēgas, grāmatas un klusumu. tās kāpnes, ak dievs, kā uz tām kāpnēm esmu raudājusi. uz tām kāpnēm pirmoreiz dzīvē pateicu, ka kādu mīlu. tā bija kļūda. šķiet, gadu pirms tam biju pirmoreiz pateikusi, ka esmu iemīlējusies, tā arī bija kļūda.
un tā mēs kļūstam bailīgi.
pašķirstīt kādu glītu grāmatu pie sanmartena kanāla. pasēdēt sauļukā pie pompidū, un ja nu tur patiešām kāda skaista izstāde, tad aplaupīt sevi. aiziet uz vienu vecu filmu kādā no mazajiem kinoteātriem. nosūtīt vienu melnbaltu pastkarti. aiziet pie vecās ķīnietes. iegulties zālē savā vismīļākajā parkā. paraudāt uz viena no tiltiem. uzkāpt monmartrā naktī, pārbaudīt, vai muzikantu repertuārs nav mainījies. uzzināt, ka nav, izdzert īsta sidra pudeli un gaudot līdzi. nopirkt kurpes par trim eiro ķīniešu veikalā. pabraukt ar metro, un izfantazēt vismaz trīs pasažieru dzīvesstāstus.
un varbūt. tikai varbūt uzrakstīt vēstuli dāvida labākajam draugam un piedāvāt satikties. droši vien jau, ka nē. tas neko nemainītu. nekas neko nemainītu. es esmu visnesvarīgākā meitene pasaulē. un nāve ir tik milzīga. ko gan mēs darītu? sēdētu saulītē, dzertu aliņu un tērzētu par d.? ai, muļķības. visi cilvēki nomirs. un, ja tu neesi pratusi palūgt piedošanu, dedz vien savās mazajās ellēs, viņiem nudien ir vienalga. Leave a comment |
