Aug. 30th, 2013 01:18 pm pirmais nīgrais vārds katrā ziņā allaž nāk kā atpestīšana. tu nervozi gaidi, kurš metīs pirmo akmeni. atvieglojums. un šis bija visnotaļ taisnīgs akmens, pie tam no cibas, tas nemaz nevar būt ļauni. man nav ilūziju par sevi, tikai cerības.
bet to, kas man tagad jālasa. to tak viens cilvēks nevar skaidrā palasīt. tā sajūta, kad tu nepatikā samiedz acis aiz negribēšanas.
kā acu pilieni. brīdis, kad, jā, jāpilina, nav izvēles. ar varu atrauj plakstiņu, koncentrējies uz turēšanu vaļā no sirds, no visa spēka. bet tā lāsīte tuvojas un...
plakš. atsitas pret ādu, ne ābolu. kaut kas tāds man tagad jālasa. Leave a comment |