Jul. 10th, 2013 12:21 pm vakardien, kad pagriezos, lai aizietu, sajutu dīvainu klikšķi. nekad jau nevar zināt, vai kāds mehānisms pēkšņi atsāk darboties vai, gluži pretēji, salūzt, bet tas pat nebija svarīgi.
no rīta atšķīru kādu grāmatu, lūgdama pēc Teikuma. centra dzīvoklī mētājas visādi pašpalīdzības dārgumi, parasti vairāk izmantoju viņus, lai uzjautrinātos, bet reizi pa reizei var arī palūgt Teikumu. savādā kārtā Teikums bija tieši par to, par ko pēdējā laikā raizējos.
pati grāmata, vismaz konkrētajā nodaļā, runāja par dzīvošanas padarīšanām kā spēli, un, smejieties un domājiet par the game, bet šai gadījumā atkal nospieda kādu podziņu, atmiņu par to, cik ļoti man patīk spēlēties. ka kaut kur pa ceļam, varbūt ne pazaudēts, bet vismaz ievainots tas vieglums, kas ir vislabākais veids, kā uzvarēt. Teikums savukārt runāja par to, ka mainīt noteikumus spēles gaitā nav pati labākā doma. ka tā ir šmaukšanās, sacensība par viltību, ka būtībā tas nozīmē kļūt par noziedzinieku. līdzīgi kā noziedzinieki pretojas "likumam", mēs varam pretoties "pastāvošo lietu kārtībai" un kādu mirkli ir iespēja dzīvot skaistāk, vieglāk, ērtāk un interesantāk kā lielākajai daļai, bet nevajag būt naivam un ticēt, ka no likuma varēs izbēgt vienmēr. agrāk vai vēlāk nāksies saprast, ka nevar viltībā pārspēt augstākās instances. kaut kad būs jāmaksā. protams, nekas šokējošs, bet man iepatikās visa tā rotaļu padarīšana, tur apkārt bija citi Teikumi, kas runāja par spēlēm, jebkura disciplīna kā spēle, šis salīdzinājums manī strādā, ieķeras, tas nav kā lasīt citas it kā vienkāršas, bet tomēr abstraktas un pārāk pašsaprotamas, tomēr neuzveicamas domas. atmetu kārdinājumu iemest grāmatu somā, ja nu es viļos. vēlāk.
bet nemeta mieru domas par bailēm. vai par gļēvulību, vakardien pavīdēja sarunā moments, ka ir tik labi, ja tev ir diagnoze. jo tad tu pats neesi vainīgs, tie ir ārēji apstākļi, kas tev liek izturēties tā, ka pašam jākaunas. bailes. un tad es atcerējos, ka jau trīs dienas nēsāju somā apkārt grāmatu, neuzdrošinādamās atšķirt. man viņu iespieda rokās un likās vieglāk paņemt, nevis paskaidrot, ka tāpat kā mani stindzina domas vai domāšana par jebkādu pēcnāves dzīvi vai nedzīvi tādā līmenī, ka gribas mesties ārā no zombijfilmām un ievilkt plaušās gaisu, nerunāsim par īstām, dzīvām domām, tāpat viss, kas attāli saistīts ar kosmosu, izraisa patiesas šausmas. droši vien mans murgu scenārijs būtu izskriet ārā no jau pieminētā kinoteātra, pacelt acis uz debesīm, ieraudzīt visas mierinošās zvaigznes, un tad parādītos kāds kretīns, kurš paziņotu kaut ko faktuālu par kādu zvaigzni. to, ka viņa nav punktiņš, piemēram. gana faktuāli. tāpat aizvedīs līdz domai, ka bezgalība nav aptverama.
pie tramvaja nokrīt bērns uz celīša. viegli vieglītiņām. un sāk raudāt. "nu paskaties, paskaties, nekā taču nav," saka māte. tipiskā situācija. ne jau kritiens biedē, doma, kritiena apziņa, fakts. bailes no kritiena ir daudz baisākas par kritienu.
iekāpju tramvajā. atšķiru grāmatu. mūsu uzvaras no malas izskatās tik nesvarīgas. 2 comments - Leave a comment |