Jun. 1st, 2013 02:10 am mazliet žēl, ka tomēr nebraucu ar vilcienu. savs šarms ungāru busiņam bija, ieskaitot dažas nesaprotamas balādes, kurām nez kāpēc gribējās dziedāt līdzi. kā bērnam, pašizdomātā valodā.
ak, un puisis, kas paziņoja, ka ir no dienvidslāvijas.
brīnījos.
manā galvā un sirdī tā vienmēr būs dienvidslāvija, viņš paskaidroja, un acīs parādījās tas maniakālais mirdzums, kas man lika izņemt no somas grāmatu un izlikties cītīgi lasām. blakus vēl kāds lasīja. nepameta sajūta, ka viņš lasa ko prātīgu, kamēr buros cauri savai mīļākajai dāmgrāmatai oriģinālvalodā.
es gribētu, lai mani kāds kaut kur gaida.
balti ceriņi un meži visapkārt. kādu dienu aizbēgšu uz pērnavu, gulēšu smiltīs, tur būs e. un o. un m. arī, un mēs ar o. atkal strīdēsimies par to, vai sagaidīt saullēktu. un šoreiz es beidzot uzvarēšu strīdā, pirms trim gadiem bija kaut kāds gļuks. mani puikas man ir vienu saullēktu parādā. Leave a comment |