as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 24th, 2013

pamodos no nepatīkama telefona zvana, un sapratu, ka tas, ko nevaru piedot ir sadalīts starp mani un nabaga dusmu upuri tieši uz pusēm. nevaru piedot savu aklo uzticību un to, ka kāds, jūtot šāda līmeņa uzticību, to tik brutāli piesmējis. varbūt bērnišķīgi, varbūt diezgan nevainīgi, jo bērni tā taču dara- redz, ka kāds uzticas, notur šo uzticību par paviršību, kas atļauj viņiem vairāk kā drīkst, un līksmi izmanto, nebūt neuzskatot sevi par maitasgabaliem. un tas, ka daudzi "pieaugušie" dara tāpat, tas nav pārsteigums. riebjas pašas naivums, bet vēl vairāk riebjas tie, kas tik centīgi izskauž šo naivumu.

aizvainojums ir riebīga lieta, kas grauž no iekšpuses, velk grumbas nepareizajās vietās un bojā pavasara prieku. jādabū ārā. jāizrunājas. a ko tad, ja negribas runāties? ko tad, ja tik ļoti gribas sist pa seju ar pannu, ko tad?