as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 23rd, 2013

par satori un bērnu. man pirms pāris gadiem bija iecere uztaisīt sarunu ciklu ar bērniem par dzīvi/nāvi. bet pasniedzēja teica, ka intervijas un interviju vizualizēšana ir televīzijas formāts. lai vai kā. man patīk bērni. man liekas, ka viņos ir daudz patiesībgabaliņu. vairāk kā daudzos pieaugušos. bet konkrētā intervija palikusi bērns-pieaugušais rāmītī, divi lieli apmulsuši zirgi, kas priecājas, ka bērns vispār ko saka, savukārt bērnam līdz ar to iepotējas lieka iedomība par to, ka katrs vārds ir pareizs un svarīgs. prasītos tāda... nu vismaz rīglaicīgāka pieeja. lai tīrons iet runāties. smaidiņš.

diskusija. varbūt.
dziļāki jautājumi un abpusējs godīgums.

šis, manuprāt, ir kjūts feils. kaut tās intervijas varētu būt unikālas sarunas ar mazāka izmēra indivīdiem, nevis tādu vienu dženerālo bērnu.