as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - February 7th, 2013

biju iesnaudusies, pierāvusi kājas sev klāt, kad mani pamodināja autobusa šofera nīgrais: zābakus novelciet! vai tad jūs pie sevis mājā arī šitā gulētu? un kaut kā uzreiz iedomājos par citām frāzēm, kam raksturīga visa šitā "tramvajā dzimis" didaktika. laikam jau tā ir patiesi unikāls padomju mantojums, jo, lai gan citur ir gadījies saskarties ar rupjību, vienaldzību, riebeklību un citām apkalpojošā personāla dzīves sāpju izpausmēm, kaunināšana tomēr ir lokāla. štrunts par šoferi, taisnība jau ir, nav ko viņa glaunos sēdekļus smērēt, bet ikreiz gadās pabūt slimnīcā... vaimandieniņvai. un tad viņi raksta presē, piemēram, ka sievietes nez kāpēc kaunas par krūšu vēzi vai ko tamlīdzīgu. phe. pagājušoreiz man bija jākaunās, ļoti jākaunās, ka atļāvos sajaukt kasi ar reģistratūru. sak, man taču brilles vajagot.

šodien mulsi sapratu, ka neizjūtu nekādu vēlmi komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem man nav par ko runāt. tik ļoti, ka pat knapi spēju sveicienu atņemt.

toties nosēdēju divas stundas ar enriko, gaidīdama autobusu, un domāju, cik labi ir, ka cilvēki nemainās. tikai mazliet nomierinās, šķiet.