as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - December 1st, 2012

es sen rakstīju pasakas. šorīt es vienu, pazaudētā blociņā pierakstītu, miglaini atcerējos,  un uzrakstīju no jauna.

pasaka par pavasari

cik vien visi pārējie spēja atcerēties, tā viņi tur bija dzīvojušies. pa palodzi. tas ir, pa palodzi vairāk dzīvojās radībiņa, radībiņš mēdza lidināties apkārt. radībiņam bija spārni, un spārni uzliek pienākumu lidināties. radībiņa sēdēja uz palodzes un tamborēja sedziņas ziemai. ar puķu, nevis sniegpārslu rakstiem, viņa nebija īpašā sajūsmā par sniegpārslām. varbūt tas viņus atšķīra visvairāk. ‘nāks ziema, un mēs pikosimies,” teica radībiņš. „nāks ziema, un mēs nosalsim,” teica radībiņa. radībiņa vispār bija par piezemētu, lai dzīvotu tik augstu gaisā. reizēm pie viņas pielidoja paziņas, vēroja kā tamboradatas kustas veiklajās ķepiņās un tērzēja par neko un par sapņiem. bet radībiņa mūždien pārtrauca sarunas, lai uzsauktu radībiņam, ko visu laiku vēroja ar vienu vai pat pusotru aci: „uzmanies, telefonstabs!”, „slēpies, vārna!” vai „hohoho, kāda piruete tev izdevās”! un kad viņai apnika paziņas, radībiņa allaž kā ieganstu izmantoja spiedzienu: „nāc, radībiņ, iedzer siltu tēju, citādi vēl saaukstēsies”. tad kā atvainodamās, aizrādīja paziņām, ka visiem tējas un vietas nepietiks. paziņas nebija nekādas muļķes, un zināja, ka radībiņa neparko negrib sarūmēties. runāja arī, ka tā tēja, ko šie divatā dzer, ir tik smaržīga kā neviena cita visā pasaulē, radībiņš viņu ik gadu salasot tikai no katra koka visaugstākā zieda. viņi sēdēja savā smaržu mākonī, kur nevienam citam nebija vietas, tikai garāmlidotāji sadzirdēja kā radībiņa kaut ko klusi bubina radībiņam ausī, kamēr viņš klusēdams vēroja kaijas. „ko gan radībiņš bez radībiņas darītu!” mēdza izsaukties paziņas, skatīdamies kā mazais vējagrābslis,acis aizžmiedzis, bezmērķīgi šaudījās šurp un turp. tikai tad, kad neviens neredzēja, radībiņa apstājās vērot un tamborēt, lai tā vietā mestos nervozi plūkāt savu izspūrušo kažociņu. viņa ielūkojās tējas kārbiņā sev blakus, kur mazā ziedčupiņa ruka ik dienas, un skatījās tajā tik cītīgi kā tādā kristāla bumbā. ziema bija tuvu.

( tālāk )