| Oct. 20th, 2012 12:09 pm kāds nez to maijas silovas dzeju redzējis ar ir? jo, lai arī cik vienkārši nebūtu saprast cepienu un cepiena iemeslu, tas tomēr mūs atklāj kā sīkas un aizspriedumainas radības, uzskatīt, ka kāds, kas tā izskatās vai tā uzvedas, principā ir nespējīgs rakstīt dzeju. jāsaka, ka, cik dzīvē esmu redzējusi talantīgus rakstītājus sejā, vienmēr bijis pārsteiguma moments, kā šis (vulgārais/stostīgais/lecīgais/mildly retarded(utt.)) tipiņš ir spējīgs no sevis dabūt ārā skaistus tekstus, kamēr tas, kas nāk no viņa mutes te un tagad, izklausās pēc dzēruša suņa murgiem. bet tad atkal, man allaž šķitis, ka iemesls, kādēļ cilvēks raksta, ir nespēja sakarīgi izteikties verbāli.
jaunā dzejniece anna foma man tviterī aizrādīja, ka cilvēks ar naudu nevar rakstīt. ka laba dzīve un dzeja, lūk, neiet kopā. interesanti, interesanti. protams, ir ļoti aizkustinošs tas stereotips par jauno dzejnieciņu aukstā jumtistabā, kas drosmei un siltumam iešauj odekolonu, bet, nē, sitiet mani, es nesaredzu nabadzības pārākumu pār bagātību literārajā nozīmē. pat novienodājot vārdus dzeja un dvēseles sāpe, sanāk, ka... naudā ir laime, tāpēc nabagi ir labāki kunsktētāji par likteņa skarbumu? kaut kāds pārāk populārzinātnisks viedoklis viedam liriķim.
tālāk. visādi aizrautības pilni niekkalbīši ik pa brīdim uzraksta grāmatu vai sadara citas lietas, no kurām neko nejēdz. nu un? apgalvot, ka tas noniecina mākslas (vai darbības) formu, ir smieklīgi. no tā, ka jānis bērziņš, uz savu galvu nolems kļūt par arhitektu un rīgas centrā uzcels neglītu māju, kas īsti kopā neturēsies, varbūt kādam būs iemesls pārdzīvot, citam- paņirgāties, bet tāpēc apgalvot, ka viņš ir ņēmis un nonivelējis Latvijas arhitektūru? "tagad katrs kurš sevi varēs saukt par dzejnieku," kāds sūdzas. jezussmarija, visu laiku katrs kurš sevi sauc par dzejnieku, režisoru, tautas dziednieku vai jebko citu, nu un? būtiski taču ir, kā sauc citi. un citi esat jūs.
cita nelaime, ka tās sacepušās dāmas droši vien tīri labi zina, ka viņām nākotnē visticamāk nespīd ne maijiņas tirāža, ne pirktgribēju skaits. tātad ar kaut ko maijiņa viņas ir pārsitusi. tas liekas slikti, tas liekas nepareizi. bet tāpat kā privāto dzīvi allažiņ pirks vairāk kā latvju rakstus (vai tekstus, vai kas nu tur pa dzīvnieciņiem bija), tāpat maijiņas dzeja atradīs vairāk dzejasmīļus kā... nu jebkura cita dzejas grāmatiņa, kas šogad iznāks. varbūt es pārspīlēju. bet tur nu, vot, nekas nav atkarīgs no maijiņas, bet gan tieši no dāmām. jo teorētiski tieši viņām vajadzētu celt to latiņu (gluži kā džeimsam kameronam tajā aizkustinošajā south park sērijā), uz kuras dus tautas intereses.
bet vispār jau dāmas šeit ir atslēgasvārds. tak noteikti arī visādi kiviči un citas šausmas ir izdevuši savus dzejolīšus, un tas bija tāds labdabīgs smīns, nevis visas dzejpasaules sabrukšanas moments. bet maijiņa tomēr ir meitene, ko tik ļoti mīl noriet citas dāmas, tik ļoti, ka tādas kā viņa ir vainojama pie privāto dzīvju tirāžas un... paga nē. pie tirāžas ir vainojamas tās dāmas, kas viņu tik ļoti mīl noriet.
un. es atļaušos minēt, ka visas šīs dāmas-dzejnieces kādreiz ir dabūjušas par degunu, jo ir bijušas drusku par jaunu, drusku par labu izskatījušās, drusku pa dumju izrunājušās, un pats šausmīgākais- viņas bija sievietes. bet tad viņas paaugās, pierādīja sevi un, droši vien, ar laiku arī beigs/beidza pārāk labi izskatīties. un iestājās miers. jā, maijiņa visticamāk nemāk rakstīt. bet ļausim viņai vismaz to pašai pierādīt, bez dzeltenās preses cienīgas ažiotāžas.
( re, atradu vienu maijiņas dzejoli ) 16 comments - Leave a comment |
