| Jun. 29th, 2012 10:01 pm es esmu tāda omīte ābelē. kāds te atceras omīti ābelē?
reizēm nabaga, reizēm bagāta, abos gadījumos- neizskaidrojami.
reizēm man vajag savvaļas zirgus un atrakciju parkus, bet reizēm- reizēm labāk palikt ābelē, un neļauties tikt redzētai.
par katru cenu izskatīties aizraujošai. ak, nu labi, vairs jau ne.
paskat, kādi pūpēži mēs te porto nosēdējām, blenžot zaļā vīnā, viens otrā un tikai mazliet- citos un saulē.
nu a nekas, nebija slikti. varēja būt labāk, būs labāk.
tagad spānija. vispār gribētos līdz zilajam krastam aiztikt, bet nevar zināt. omītes ābelē nekad neko nevar zināt uz priekšu.
citādi nebūtu pārsteigumi, bez pārsteigumiem nedrīkst.
jā, es atceros, grāmatas beigās, viņa pazuda un palika ikdiena. ikdiena izrādījās skaistāka. bet tas jau tāds vairāk...kā lai saka...
audzinošs elements. 3 comments - Leave a comment |
