| Jun. 3rd, 2012 11:46 am autobusā apsēdos blakus diviem pusmūža vecuma franču kungiem. abiem laulības gredzeni, bet uz mirkli vienam arī uz otras pavīdēja zelta strīpiņa. tā arī visu ceļu nesapratu, vai tiešām uz katra zeltneša pa vienam, vai tas kāds ļoti minimālistisks zīmoggredzens. viņu sarunai piemita nepiederīgi lietišķs tonis, tā it kā viņi risinātu kādu biznesa problēmu.
-daudzi skrien.
-mmmm.
-reku bariņš skrējēju.
-mmm...
-re, tramvajs.
-mmm...
-mašīnu stāvvieta. ērti droši vien.
-mmm... paskat, reku kuģītis.
-mmm...
- putnu vērotava.
-mmm...
-bāka tālumā.
-mmm...
-restorāns "X".
-mmm. baznīca.
-mmm...
pamesta māja.
-mmm....
-maiznīca.
-mmm...
nepārspīlējot. ik pa brīdim mainoties pasaules komentētāja lomām, tā turpinājās visas piecpadsmit pieturas. bez aizrautības, nešķirojot interesanto no neinteresantā, bez epitetiem, bez komentāriem.
es saprotu, ka ir paradīze, lai arī kā to iztēlotos, tur nokļūst cilvēki, kas pasaulē vairojoši labo. un tur ir labi. universāli, individuāli un vienkārši-labi.
tad ir elle. tur nokļūst tie, kas ir patiesi dranķi, viņiem jācieš visu mūžību un nevienam tā īsti nav žēl.
bet tad ir tādi cilvēki, kas nav bijuši slikti, viņi vienkārši bijuši par slinku, lai darītu labu. viņi ir izslīdējuši cauri dzīvei, nevienam īsti nepieskaroties, nevienam īsti nepalīdzot, viņi aiz sevis nav atstājuši sāpēs, viņi nav atstājuši neko, tikai tukšumu.
man liekas tādi cilvēki mūžību pavada tieši šitādos autobusos. 1 comment - Leave a comment |
