| Jun. 2nd, 2012 10:59 am bieži man uzraksta sen sen nemanīti un nedzirdēti cilvēki, reizēm tādi, par kuriem brīnos, ka mani atceras. šodien tā bija skaistā argentiešu meitene.
kā esmu iedrošinājusies būt parīzē, viņai nedodot ziņu.
un tas mani mierina. jo man vairs galīgi nav draugu, tik dranķīgi sanāk uzturēt jebkādas attālumattiecības, es esmu attiecību maksimālists, ja tu esi mans draugs, tad mums vienam otra dēļ jābūt un jāvar daudz vairāk kā reizēm gribētos.
tas mani mierina, jā. cilvēki parasti neaizmirst, viņi kaut kur tepat paliek, neredzami un trausli diedziņi, viegli pārraut un tā, bet vismaz cerība, ka kādu dienu varētu būt iespēja atrast pie viņiem ceļu. Leave a comment |
