as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - May 15th, 2012

es reizēm piemirstu, ka man bail no tukšuma, no cilvēku trūkuma, ne no viņiem. visu nakts autobusu mēs braucam ar šoferi divatā, un nevaru novaldīt nervozas iedomas, ka tūlīt iekāps kāds sliktais. iekāpj makšķernieks, protams, ka makšķernieks, viņš smaida un novēl man jauku dienu, un man gribas vienmēr braukāties ar nakts autobusiem. izkritusi no siltām rokām, es tagad sevi pamocīšu. jo man tā allaž paticis.

man šodien nemitīgi kārojas kādu pasūtīt. "iedomājies, studentu svētkos atrada meiteni alkokomā, uz kuras ķermeņa (vai varbūt ķermenī) bija četrpadsmit dažādu spermu pēdas," kāds teica, un tad viņi metās diskutēt.

tad dīvainā angļu invalīde, kura iedomājas, ka var būt bezgalīgi kaitinoša tikai tāpēc, ka ir minoritāte visās nozīmēs, nespēj apklust un līksmi smejas par visiem saviem jokiem. pārējie pieklājīgi smejas līdzi.

un viss, ko vēlos, ieslēgties kaut kur dziļi savā apziņā, bet nē, nē, pēc pāris stundām sešu stundu seanss, kurā mūs strostēs par neizdarīto, un man kā parasti šīs situācijas no sirds mulsina. gluži kā kontrole sabiedriskajā transportā. vainīga, i am sorry, nē, tas nenozīmē, ka es tā vairs nedarīšu.

lēni un nenovēršami manī dzimst mazs sociopāts.