as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - May 12th, 2012

man patika dark shadows. bet nojaušu, ka tas varētu nebūt pārāk populārs viedoklis. kaut gan einusazini, pēdējā laikā ir visādi, biju pārliecināta, ka arī pasaules acīs pusnakts parīzē ir pilnīgs mēsls, bet, izrādās, cilvēkiem patīk.

bet man tātad patika dark shadows. pasaka, ar tik vieglu, nesvarīgu un virspusēju stāstu, ka nesaprotu, ko tur dara veseli četri rakstītāji titros. trīsapus forši joki, kas gan pielekšanai tika atkārtoti, var jau būt, ka vajag, zāle smējās tad, kad es jau biju izsmējusies, pie tam mēs jau dzērām ceturto vīna pudeli, hmmm... varbūt es sāku saprast pusnakts parīzē maģiju.

bet ļoti smuka pasaka. un forša seksa aina, bellai ar edvardu noteikti nav tik foršas seksa ainas. un pietiekami daudz ironijas, lai es varētu iedomāties, ka tur bija ironija. alise brīnumzemē bija tukša, es neteiktu, ka šitas bija vizuāls tukšums, kaut kādas maigas atblāzmas no īstā, mazdrusku perversā, cilvēkus briesmīgi mīlošā, bet ar tādu ļaunīgu smīnu bērtona. starp "pasaule ir vienkārša" un "pasaule ir tukša" ir tik daudz mazu neredzamu robežlīniju, viegli apmaldīties.

bet tagad ir nešpetna pohiņa, tālumā jaušams izmisums par to, ka tak neko neizdarīšu, labvēlīgais tips, t., kas tūlīt nāks ar brokastiņām, vakar mēs atradām dārzu ar batutu un maziem drīmīgiem krēsliņiem un tā, un tagad ir nešpetnas pohas.