| May. 2nd, 2012 01:47 pm šķirstot mazu sarkanu kladīti, atrodu marta ierakstu- skaistākā no iespējamākajām dzīvēm. punkts. un pāršķirta lappuse.
pēdējā laikā čortojos, ka ne uz vienu nevar paļauties, nevienam nevar uzticēties. tā nav. es ļoti daudz prasu. ļoti daudz esmu gatava dot.
lielākajai daļai cilvēku daudz nepiestāv. remdena mērenība, mazi ciniski jociņi, paslīdēt, pavirši aizskart.
kad es esmu laimīga, es esmu tik laimīga, ka varētu nomirt.atceros gadījumus, kad klusībā esmu cerējusi, gan agrāk, pirms nosacītā saprāta iestāšanās, kaut kad tīņa gados, kaut nomirtu, te, tagad, nevar būt, ka vēl kādreiz būs tik labi. un otrādi. bet visu pārējo laiku, tad gan, mani vienmēr biedējusi pašas vienaldzība. tā es sāku rakstīt. izgudrojot emocijas, kam tepat vajadzētu būt. reiz stāvēju parīzē uz mākslinieku tilta un kliedzu, kliedzu, jo nespēju paraudāt. man likās, ka tā visaptverošā vientulība un bezjēdzība ir pietiekama, lai viņu izraudātu, bet tās lietas neraudās, raudās aizskārumi un vilšanās, nodevības un kļūdas. vientulību nevar izraudāt, var tikai mēģināt izdzert.
šodien te un tagad pirmoreiz dzīvē, vai, teiksim, otrreiz, bet atmiņā tas noteikti saplūdīs vienotā veselumā, es esmu atvērta brūce, un sāpēs jebkas un dziedēs jebkas. bet ar mazo spēju atkāpties, atskatīties uz tik nosacīto tagadni, esmu pateicīga. padomā tikai, es varēju nodzīvot veselu dzīvi, domājot ka lielākās sāpes pasaulē ir kaut kādi sīkumi, aizvainots pašlepnums, nejauši noturēts par mīlestību.
varbūt es vairs nekad tik ļoti neatvēršos. varbūt es nekad neaizvēršos (burtiskā nozīmē jau nu noteikti ne, be afraid, be very afraid, ciba), bet es esmu pateicīga. pat par ierakstiem ādā, lai ir, lai paliek.
lai dzīve būtu bezgalīgi skaista, dzīvei reizēm jābūt nepanesami neglītai, vienīgā patiesā traģēdija ir iestrēgt pa vidu.
nē, es vairs ilgu laiku neuzticēšos cilvēkiem vai sajūtām. un?
kādu brīdi man bija kaut kas, ko es nešaubīgi apzīmēju par skaistāko no iespējamajām dzīvēm. man pavisam nejauši bija kaut kas tāds, kura eksistencei, es jau sen vairs neticēju. lai sāp. es pirmoreiz tālumā nojaušu miera atblāzmu. lai izsāp.
es vienmēr būšu atklāta. tāpēc es nekad nebūšu prezidents, tāpēc cilvēki nedaudz mulsīs manā klātbūtnē. mazītiņas cenas, lai tev nebūtu jāraud pilnīgā klusumā. Leave a comment |
