as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 27th, 2012

kad mēs bijām sīki, bijām izgudrojuši tādu spēli, kas mums likās ahujena kruta: par cik tu izdarītu to un to? piemēram, par cik tu ielektu šitajā pusaizsalušajā grāvī, par cik tu dusmīgajam vectēvam pateiktu, ka viņš ir liels muļķis, par cik tu... mēs gan vienmēr nolēmām samesties, kad darījums izklausījās reālistisks- nu tur par piecīti parādīt pliku dibenu garāmbraucošajam vilcienam or samsing, bet nekad tiktāl netikām.

šī spēle nomira kādā vēsā vasaras naktī, kad mans brālis pajautāja- par cik tu nogalinātu savu mammu.
man šķiet, vecmāmiņa sadzirdēja un bija "saruna", neatceros, atceros, ka tai brīdī savā minismadzenītē skaidri zināju, ka šī spēle vairs nekad nebūs īsti jautra. bet precedenti ar dzīvnieku mocīšanu un tamlīdzīgi bija bijuši jau pirms tam.

un, jā, mēs arī izmantojām atmasku- ja ļoti vajadzētu. mums bija apmēram desmit gadi.

kaķēnus noslīcinātu, bezdelīgu nosistu?

par cik vai tāpat no labas sirds, tas jau otršķirīgi.

jā, dažreiz es nogurstu no cilvēkiem.