Apr. 10th, 2012 11:32 am gribēju ap sešiem noķert saullēktu, ja miega nav vairs vispār, tad, protams, nav arī saullēkta. pelēkas pirmslietus debesis. mēs ar lietu vienmēr viens otru esam jutuši.
bet pēkšņi tumšās debesis pilnas kaiju. aizvien vairāk un vairāk, kliedzošas kaijas. un es bildēju, protams, baltu mākoni, neticami daudz kaiju. bet tad dzirdu cauri ķērcieniem citu, dīvainu, sāpīgu skaņu. paskatos lejā. uz asfalta saķērusies milzīga kaija un asiņains kaķis. novērsos, pirms ļaut pašnāvnieciskiem instinktiem iet un glābt. ieskrēju iekšā, un izdzēsu visas bildes. tik netīra sajūta.
kad kaut kas tik skaists izrādās tik neglīts. Leave a comment |