Feb. 23rd, 2012 04:56 pm un tā nu es eju tuvāk upei, un ielu muzikanti tālumā spēlē bobu mārliju. gaiss drusku nosmaržo pēc haša. jā, hašu man šodien mēģināja pārdot viens ubadziņš, kad saprata, ka tāpat naudu nedošu. vismaz valdzinoša pieeja. un pie pašas upes kā apmaldījies stāv jauns puisis. rokā viņš sagrābis papīra lapu, uz kuras pēc burtiņu izkārtojuma skaidrs- tādi izskatās tikai cv. viņš notver manu skatienu, un es novēršos. viņā ir saulei nepiedienošs izmisums. un te ir meitene punktotos svārciņos, krekliņš noslīdējis no pleca un atklāj tetovējumu. izskatās diezgan pūķīgs. esmu viņu jau redzējusi, bet kur?
pirms kādas stundas, kad pie kāda mistiska valdnieka pieminekļa dzēru aliņu. pareizi. viņa mani bildēja. it kā pieminekli un māju aiz, bet es redzēju, kā viņa cenšas neuzkrītoši pieķert mani klāt un tikpat neuzkrītoši neskatīties uz mani. tāds tādu pazīst. pasaule ir pilna ar bildēm, kurās ir cilvēki, kuru īpašnieki viņus redz tikai vienreiz un nezina par viņiem neko. jocīgi. tad jāsāk ticēt dvēseļu zagšanai. tajās bildēs ir kaut kas tik paviršs. un kaut kas tik sastinguši mūžīgs.
un pie tā paša pieminekļa pie manis pienāca viltoto saulesbriļļu tirgotājs. nez kāpēc ievēroju, ka viņam mugurā ir gandrīz vai uzvalks. lēts, novalkāts, bet tīrs. un tad bija jādomā par pašlepnumu. jo, protams, protams, par šitiem glumāku un kaitinošāku tipiņu teju nav. bet ko gan tas prasa, katru dienu tikt atšūtam tūkstošreiz? katru rītu pie spoguļa kārtot apkaklīti, dungot pie sevis un ticēt, ka tu esi tāds pats ģimenes galva un maizes pelnītājs kā visi t.s. "cienījamie vīrieši"?
neviens mazs puika negrib būt saulesbriļļu tirgotājs. vismaz ne gucci ar vienu c saulesbriļļu tirgotājs. iespējams, tāpēc man patīk bērni vairāk par jebkuru pieaugušo. viņi nezina, kas ir sirdsapziņa, līdz ar to nemāk to apklusināt. tas ir, nē, ne jau saulesbriļļu tirgotājiem nebūtu sirdsapziņas. bet atkal- tik daudz neveiklu skumju. pašam, atkratīties. viņu spītīgumā. situācijas ikdienišķajā smieklīgumā.
iegāju kafejnīcā pajautāt kur ir cedofeitas iela.
vienu vai divas, jautāja bārmenis.
nē, nē, nē, purināju galvu, lādēdama savu portugāļu valodu. es pat nezināju, kā tieši tiku pārprasta. bet varbūt ar to pietiek- ar apziņu, ka esi pārprasts.
neko. staigājos. un pasaule šodien tāda jūtīga pret mani. Leave a comment |