| Nov. 9th, 2011 06:52 pm manai mātei allaž patika pie visa vainot pilnmēnesi. tādā kā pusaudža dumpībā tāpēc mēness ir draugs. ir gaiši un ir miers. kaut kāda jutība pret pasauli, tas gan.
caur aizsvīdušu stiklu trolejbusā viņš saplūst ar pilsētgaismām, un pilsētgaismas saplūst ar fonu, spīdīgs, spītīgs rudens.
veci cilvēki, kas vairs nemāk apieties ar pasauli mani skumdina. tie, kas īgni kaut ko bubina tev rindā priekšā kasierei, jaunam skuķim, kura lēni tuvojas savam profesionālajam iecietības limitam. līdz nākamais rindā palīdz. viņu pateicība ir nesaredzama, nevarība, apjukums, kauns nepieļauj paldies. viņi aizbubina tālāk, mājās, kur nav banku karšu, kur nav pūļu, kur nav steigas, kur nav nekā un neviena. un es arī zinu, ka varbūt varu palīdzēt nosvērt tos bumbierus ar atlaidi, lai dabūtu pareizo ļipočku uz plastmasas maisiņa, sadarboties ar smalkiem automātiem vai paskaidrot kādas jau tik sen eksistējošas, bet vēl neizprotamas ierīces. bet tad man gribēsies pamukt projām. lai nepielīp šitās pasaulīgās skumjas. vistrakāk ir ar veciem vīriešiem. kad tu tādu drebelīti palaid apsēsties transportā, viņš nepateiksies. un nav jau grūti saprast, kāpēc ir grūti. tantuki gadās visādi, bet pavisam veci onkulīši bieži ir stipri vien līdzīgi. novecot ir sievietes traģēdija. būt vecam, vārda visās nozīmēs- vīrieša.
vajag tik daudz spēka, lai turētos pie dzīves, ka iepazīt to pa jaunam vairs nav laika.
dzīvotgriba. pašsaprotams instinkts it kā.
bet mani mazie jaunieši (man adresēts pārmetums snobismā var tikt ievietots šeit) spēlējot teātri šodien izspļāva varen smalku jautājumu: "but do i have something to live for? like hobbies or ambitions or... " atbilde bija nē. "so why should i be afraid to die?"
viņiem vēl liekas, ka ja viņi ir iedomājušies sev dzīves mērķus, viņu dzīves ir vērtīgākas. nu stāstiet, stāstiet dievam tos savus smalkos plānus.
"being alive in all cases might seem kind of cool," es teicu no aizmugurējās rindas. bet vispār biju aizņemta sēdēt svārkos turku pozā, tā lai neizskatās nepieklājīgi un nevar redzēt ļauno, nodevīgo strīpiņu zeķubiksēs.
bariko ir tā izcilā rindiņa, kuru es vienmēr atceros, bet nekad neatceros. bet tur ir par to, ka cilvēkiem jābūt kā putniem. redzamiem, bet ar distanci. putncilvēkus viegli mīlēt. vai arī tos vistiešākajā tuvumā.
pa vidu ir smalltalks. nekad nemāku viņu. man gribas zināt, ko es gribu panākt vai pateikt. ja tik acīmredzami neko, es mulstu. kā cilvēks spēlē, par kuru neviens viņam nav izskaidrojis noteikumus. šodien man trolejbusā pieturā stāstīja, ka viņi ar kristālu, lūk, ir nopirkuši dzīvokli rajonā, ko saucot par jauno pasauli. simts kvadrātmetru.
āāā... es teicu. tad es vēl sešas reizes teicu āāā... un tad, paldies dievam, bija trolejbuss. citādi tas āāā no klusas dīvainas skaņas eventuāli pārvērstos izmisīgā brēcienā.
es dzīvoju vasarām. ja būtu jādefinē. starp vasarām es nemaz īsti nedzīvoju.
un, nesakiet, ka gaidīšana ir īstā dzīvošana. tik melanholiska pat es neesmu.
siltums ir dzīvošana. viss pārējais tāda cimperlēšanās, lai nekļūtu garlaicīgi. Leave a comment |
