| Sep. 22nd, 2011 08:40 pm šodien sapratu, ka pat atmetot tādus lētus murgus kā "tu jau tāpat nesapratīsi", nevaru izskaidrot to milzīgo skumju, kas ir tieši tik visaptveroša un tieši tik konkrēta, ka nav izsakāma... haha, manas valodas robežas vēl nav manu skumju robežas.
man tā reti gadās. nevarēt pateikt. neizdarīt- jā. pateikt taču parasti ir tik viegli. bet sanāk kaut kāda neprecīza stostīšanās.
varbūt to bēdu sauc rudens, bet tas būtu tik vienkāršoti...
vienīgais tuvais salīdzinājums. kad tu nedēļu šņakā rokas, lai piekļūtu vidusjūrai, vecajai sapņu zemei, kur, izrādās, tu neesi bijis gadus septiņus vismaz, pirmā šausmsajūta ir tieši aizskriet līdz tai jūrai, klupdami, krizdami, lai iebristu un saprastu, ka- so what?
ka laimes garantijām ar laimi nav nekāda sakara. un vienīgais prātīgais rīcības plāns ir uzlīmēt mākslotu smaidiņu un kātot gar krastu līdz bezgalībai. kamēr karsti akmeņi svilina kājās, kamēr izplūdušas atmiņas klaiņo pa smadzenīti, kamēr tu neatzīsti, ka, iespējams, ir vienalga. un apspied mazo pretīgo "ko tālāk" savā galvā. ir jau labi, tu saki un smejies. par visu. tāpat vien.
un. kad tu tik izmisīgi vēlies kaut ko citu, kad tu pie tā tiec, tad.. atkal, nav ne jausmas ko darīt. nedomāt, nedomāt, ņemt, kamēr ir, rīt nebūs, tu taču vienmēr tā esi teikusi, vai ne?
-you're saying i'm the kind of person that can never be happy?
- i think you'll know more happiness than most. you just won't be content.
mūžīgais citāts. un rītdiena, kas būs vienmēr. 6 comments - Leave a comment |
