| Aug. 16th, 2011 06:48 am kāda maigi absurda vēla telefonzvana ietekmē es aizdomājos par to, kāda velna pēc cilvēki vispār precas. un tad es par to dabūju arī sapņot, sapnī teicu, ka "mani šitie nu kā viņus, nu, ēē, bērni, neinteresē..." jo kāda studijbiedrene, kas simbolizēja līgavu, staigāja kleitā ar augošu vēderu. sen jau apprecējusies, bet baltā kleita tik un tā. tas ir, sākumā nezināju, ka viņa ir stāvoklī, bet, meklējot iemeslus, kāpēc viņa ir apprecējusies, sapratu, ka iekritusi. sapnī vēl brīnījos, vai patiešām vēl aizvien precas tāpēc.
dzīvē šī meitene aizbrauca erasmusā un pēc trim mēnešiem lepni postēja feisbukā, ka relationship status changed to married (wtf!!! tagad sociālajos tīklos neeksistē tikai nāve. tās vietā iestājas mulss klusums. varbūt tāpēc mēs mīlam sociālos tīklus. tur visi ir ne tikai redzami, bet arī nemirstīgi), un parādīja pasaulei bildes, kurā viņa kļūst par kāda jauna paziņa sievu. protams, nebūsim judgementāli, patiesību par visu to zibeni no skaidrām debesīm, baltiem zirgiem un citiem mēsliņiem zina tikai viņa pati... atņemot nost stereotipu par institūcijas svētumu, citādi feisbuks un erasmus tur jau visu par sevi sabojā, sāku tātad filozofēt vakar pie sevis. kāpēc?
īstenībā jau vienkārši. bojfrends sēdēja un domāja, ko lai tādu romantisku izdara skaistajai latviešu zeltenei. tačku ar rozēm? phe, banāli. aizvest ceļojumā? nā, laika nav. paga, vot. bildināšu! un ko viņa? nu jā, droši vien no sajūsmas spiedz un lec gaisā, jo, pirmkārt, skaisti taču. otrkārt- ai, nu kaut kā stulbi teikt nē.
cita studijbiedrene ar relationship status married jau iesoļoja skolā. šī fakta dēļ un vēl tāpēc, ka viņai ir paradums iesoļot visur staltai un augstu paceltu galvu tātad, viņu kļūdaini noturēja par pieaugušu. viņai vajadzēja ko... pusgadu, šķiet, lai viņa saprastu, ka apkārt vēl ir tik daudz puisēnu, un, ka viņas vīrs ir tikai viens no viņiem, pie tam- "nesaprot viņas dzīvesveidu" (neko daudz ko saprast tur gan nebija, bet okei). smieklīgā kārtā, tad, kad viņa tipa laimīgi norāvās no savas ķēdītes, izrādījās, ka nafig viņa kādam vajadzīga, savukārt pašai tik ļoti gribējās kompensēties (un postēt fb bildes, kur viņa ar citiem kopā laimīga ex-vīrelim par prieku), ka... nu pa lielam... pirmais džeks, kam viņa piedāvājās, viņu negribēja, otrais džeks aizmuka, ar trešo viņa sāka deitoties, jo viņš nebēga. un, skatoties uz pasākuma attīstību, diezi viņa daudz ir mācījusies, ja puika turpinās savā kaitinošajā pasivitātē nebēgt, viņi apprecēsies un dzīvos laimīgi. vismaz pāris nedēļas.
labi, precēties zem trīsdesmit, nu labi, teiksim divdesmit seši tātad ir pilnīgs sviests. atmetot dzīves pieredzes, jo galu galā gadās viņu dažreiz dabūt arī ļoti agri. un pieredze vēl nepadara pieredzējušu. vienkārši tāpēc, ka tu vēl nepazīsti ne sevi, ne laimīgo otro pusīti. sievietes mūsdienās arī parasti saglabājas svaigas ilgi, tāpēc nebūt neizskatās muļķīgi tajās baltajās drānās līdz pat četrdesmit.
a tālāk? jā, kāpēc. ja "līdz nāve mūs šķirs", tad kāpēc precēties, ja tas jau tāpat skaidrs. jā, mantisku apsvērumu dēļ, to es saprotu, es tikai nesaprotu, kāpēc vēl nav izgudrots atsevišķs līgums tieši tam. es negribētu kādu precēt tikai tāpēc, ka varbūt ceturtdien viņam uzbrauks autobuss, pie tam taču masveidā sanāk nepatikšanas ar t.s. civilotrpusēm. šajās kāzās ir kaut kas tik prozaiski skumjš.
precēties, lai apliecinātu un publiskotu savu mīlestību, kas ir krutāka par visām citām... nezinu. šķiršanās taču ir tik sāpīgs un izpostošs process jau pats par sevi, kādēļ vēl riskēt ar papildu nastām. nozīmē, ka šķirties no vīra allaž būs sāpīgāk, publiskāk un pazemojošāk nekā škirties no ilggadīga drauga (ak jā, man liekas, ka daudzi precās, jo nav izgudrots atsevišķs vārds, lai apzīmētu boifrendus un gēlfrendus latviski un tas nemitīgi veido apjukumu).
precēties tās nelaimīgās baltās kleitas dēļ. njā. nu tur es redzu kārdinājumu. var mēģināt aizstāt ar fotosesiju. arī sapucēs, saģērbs, atstās par piemiņu visādas skaistas bildes... kā cilvēks ar konstantu uzmanības deficītu es gan saprotu, ka precēties "kleitas" dēļ var kāroties. kā tāds cilvēks es gan arī saprotu, ka tur ir kaut kas traki amorāls.
nē, protams, visas mazas meitenes grib precēties, es arī, bet... paskatoties bez tāda baisa romantikas oreola, pasākumā vienkārši trūkst loģikas. un beigu titri, lūdzu, es gribētu apprecēties un nomirt. apprecēties un sagaidīt līdz kinoteātrī iedegas gaisma. paturēt laimīgo beigu momentu mūžīgi.
jā, bet atmetot ideju par gredzenošanu, pāri paliek tikai apziņa, ka nevienu nevar piesiet, ka cilvēki ir mainīgi un neuzticami, ka mēs visi kaut kādā līmenī esam vieni. un šitik drūmu domu, protams, arī ir muļķīgi pieņemt. no otras puses. es tiešām esmu arī baisa romantiķe, un man nepatīk skatīties uz visiem šiem nepārdomātajiem fuck-upiem. pārāk daudzi precēti pāri to vien dara kā maitā manas ilūzijas.
ja es kādreiz precēšos un būs jāatrod labs iemesls, man prātā nāk tikai viens.
episka ballīte!
piedodiet par palagu, atļaušos cerēt, ka tāpat vēl guļat. 11 comments - Leave a comment |
