as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - July 15th, 2011

mjauki. sajūtu, ka nepamodīšos, nomainīja ritmiska mošanās ik pa stundai. beikta pirms vēl sākuse nogurt no svētkiem.
otrkārt. kā lai viens cilvēks iemācās nerakstīt pasniedzējiem meilus zem grādiem. divos naktī.
pasniedzējiem. nevis cibot, nevis vecām mīlestībām. pasniedzējiem, bitīt matos, mēģinot izskaidrot savus radošos nepanākumus.

vēl. kādu dienu es uzrakstīju divas vēstules. divas garumgaras vēstules, kuru laikā es daudz raudāju. adresāti tās vēstules nekad nesaņems, zinu, ka tur ir tik daudz viņiem neizlasāmu burtiņu. parādīju citam tuvam cilvēkam, viņš teica- aizmirsti tos vīriešus. efektīgi, godīgi, iespējams, kārdinājums aizsūtīt... nesūti. aizmirsti viņus. divi vīrieši, kas nebūt nav veci brūtgāni. vienkārši. divi vissvarīgākie. divi visneaizsniegtākie. tie divi, kas pa abiem radīja to savādo kļūdu, kas es esmu. jocīgi te ir tikai tas, ka jau pāris reizes esmu gribējusi fragmentus ielikt šeit, un ikreiz atduros pret kaut ko, ar ko līdz šim nebija gadījies sastapties. tās ir pārāk personīgas. pat mazas druskas, sīki teikumi. cik dziļi gan tomēr iesēžas bērnības traumas, par spīti tam, ka jau sen notecējis termiņš. miks vēl nesen stāstīja, kā viņa vecāki šķīrās, un es ironiski pasmaidīju par to, ka teju četrdesmit gadus vecs vīrietis sēro par savas sen pamestās ligzdas pajukšanu. un tur jau nekā nav, nekāds festen, tikvien kā sīkumi. nu nieki, smagsvara nieki varbūt, bet nu nekas tāds, no kā nebūtu vajadzējis tikt vaļā. un tomēr. labākais uz ko es varu cerēt, ka kādu dienu, kad būšu tik tehniski spēcīga, lai emocijas spētu pilnībā pārstrādāt materiālā, es no tā izvilkšu stāstu. un ne jau to banālo stāstu par mazo meiteni, kas.. nu kas darīja muļķības, lai mūžīgi kompensētu dažu citu nespēju viņu m... tas ir rupjš vārds, to nevajag skaļi. nē, tas būs stāsts par gluži ko citu.

vienkārši. ja izrādās, ka dzīvē ir lietas, kuras pat es nespēju pasniegt uzrakstītas sev uz pieres... nevar būt, ka visi stāsti jau ir izstāstīti.

ko lai citu dara, kad tu pats esi ieslēdzies, bet smadzenīte nē, ja ne lasīt vecu dzeju.
(..)
nāc, un piedzersimies ar to
līdz kailām krūtīm
un dvēselēm
un pēc tam nomazgāsimies
ar to negaisu,
kas ziedos ir.

un tad mēs būsim
kļuvuši tādi mēs,
kuriem nemaz vairs nevajadzēs
mirt.

/o.v./

kļūda, kļūda, kļūda. daudz interesantāk ar to smadzenīti ir spēlēt spēli "kur ir otra kurpe". bļin, kad es pagulēšu. labi, viss, kuš, neatdraugojiet vēl, visu vīkendu es apzinīgi klusēšu.