as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - March 20th, 2011

te ir rūķīšu pilsēta, daudz vecu, sparīgu un turīgu cilvēku un tik tikko sapratu, ka tuvu, pavisam tuvu logam iet vilciens. allaž paticis vilcienu tuvums. sajūta, ka kaut kur aiz gaismas iekrāsotiem stikliem ir cilvēki, kas dodas projām, atgriežas, lasa lubenes, ilgojas un skatās ārā pa logu un iztēlojas, kas viņus iztēlojas, skatoties uz šiem logiem.
tad ir meitēns ar megijas gilenholas smaidu un izmisīgu vēlmi atrast „jauniešus”. „kad mēs kļuvām tik vecas?” retoriski jautā māsa un mēs smīnīgi atceramies laikus, kad jebkura ceļojuma lielākais mērķis bija uziet Piedzīvojumus. par bezmiega un briesmu cenu, par maldīšanos pa arābu valstu šosejām, par pēkšņu attapšanos velnsviņzinkur... brālis atceras, kā mēs esot līdušas pa balkonu ārā. tad viņš piemin rozes man lidostā, bet es nudien neko tādu neatceros. nē, protams, protams, mēs esam jaunas. bet vairs ne Jaunas as in bez paģirām, bez riska apjausmas, bez bremzēm, bez viegla uzjautrinājuma jeb tā, ko mēs ar tomu reiz nodēvējām par „antropoloģiju”, bez tā savādā draiva, ka visa pasaule ir spēļlaukums un katra neizmantota iespēja ir brūce vēl netapušās atmiņās. kaut vai tas, ka tad, kad piedzima mazā, ar šausmām domāju, ka tad, kad viņa būs mūsu toreizējā vecumā, mēs būsim tik lielas, tik vecas, tik gudras. vēl trīs, četri gadi, un tas laiks būs pienācis.
bet nu vēl jau esot otrā jaunība. gaidu.

varētu tagad nīgri pafilozofēt par lietām, kas mani kaitina. par puikām, kas nekad nebeidz izrādīties, par vērtībām, par tuvumu un tālumu t.s. tuvinieku starpā. bet tie ir vēl vieni veci nieki, kuri jāpieņem. labāk ņemšu savu pievīnoto, piegarneļoto, piestrūdeļoto (utt.) puncīti (aivai, šie mūžīgie diētu feili), stumšu gultiņā un bezrūpīgi sapņošu- tā it kā man rīt nebūtu jāstājas pretī savam trakākajam ienaidniekam: pašas nekam nederīgajam fiziskajam apvalciņam.

tu mana mazā savādā pasaule.
izgāju meklēt ko pafotografējamu, jo vakardienas krēslā likās, ka jābūt stūrīšiem un spīdumiņiem.
nekā. viena haki krāsas tūristzeme, kāds gan prieks no skaistuma, ja tas viss radīts pārdošanai?
vai pārveidots.
"lose the pain" bija vislielākais trieciens, uzraksts, kuru mirkli pētīju, līdz sapratu, ka runa ir par slēpošanas zābaku apgreidošanu.
kaut kāds kaitinošs snobisms gan manī, gan nezinu-ko-darīt-ar-savu-naudu bābeles caurbraucējiem.
ja man tāda būtu, aizdotos uz tuvāko lielpilsētu. varbūt tā ir absurda pārliecība, ka pilsētvidē tomēr īstums ir grūtāk notušējams, īstums paņem uz masu un vismaz salīdzinās ar grabuļkultūru un rekreācijas farsiem.

nē, man nekas nav pret naudu, ja nu vienīgi, ka man viņa tik ekskluzīvi nelīp pie pirkstiem, uz visu šo wannabe un be fona.
bet ja nu reiz esmu kā zivs uz velosipēda uz dēlīša, un vienīgo baudu gūstu tīri no fakta, ka esmu izdzīvojusi, tad gribētos apkārt saredzēt... nu nezinu. kaut ko.
šo aklumu gan var notušēt, iebāžot ausīs bītlus, un tad visi dejo tikai ar vienu meiteni un tiešām garāmgājēji vairs neizskatās tik ļoti iekaustāmi.

vēsa, apzeltīta, precīza, sapludinājusi mentalitātes neitrālā kopumā, piezemēta un pašampierināta. nē, nudien, ar katru reizi šī valsts ir mazāk un mazāk... pat ne saprotama vai nesaprotama. bezgalīgi nepiemērota.

bet, nē, nē, es nespļaudos. ja būs iespēja pavicināt pasi, es došos jebkur. un varbūt aprobežota esmu es, nevis... haha, kūrortpilsēta. nu labi, nē, tā nē. ir jau jauki. tikai pagalam neīpaši.

nodevos vingrinājumam "neskaties uz krāniņiem" pirtī, un vēl vairāk nolēmu nodoties vingrinājumam neizdarīt secinājumus par šveici.
a bet vismaz drusku jautrāk.