| Jan. 11th, 2011 04:32 pm šonakt bija rudens, es biju pārgriezusi pārāk daudzas rīklītes un when they came for me, es lūdzu atļauju pēdējo reizi dzīvē pieskarties jūrai. ūdens pārsteidzoši silts, saļimu seklumā, aizvēru acis un centos ieelpot visas smaržas, sarīties visas garšas un ļaut asarām sajukt ar citu slapju sāli.
nebija žēl, tikai milzu sāpe krūtīs, pēdējo reizi redzēt jūru, kā... kā bezgalībai būtu beidzies termiņš.
bet tad pienāk rīti un jūra domu neskarta ir kaut kur aizstaigājamā tuvumā, bet pēdiņa ir šķērsu saslidinājusies pa ledu, un klibodama es eju tālāk. blakus trolejbusā sēž onkulītis un skaita bundžiņas sušķīgā plastmasmaisiņā, viņam ir tukšas acis, daudz tukšākas kā tam, kas pirms pāris dienām ar mani pļāpāja. viņam vispār bija tikai viena acs, otra: pieasiņojis caurums, rētas pa visu seju, viņš sacīja, ka es esot skaista un jautāja telefona numuru. galvenokārt, jo man nejauši nesanāca nenovērsties un tad jau bija jārunā. par dzīvi, laiku un to, ka viņš dzīvo tai tur mājā, pirmajā stāvā, durvis pa kreisi. viens. ja man jebkad vajag palīdzību, lai nākot. naktī vai dienā.
mēs vakaram runājām par solījumiem. man šķiet- citiem dotos es turu.
varbūt, ka es kļūdos.
un var būt, ka par labu cilvēku tevi padara kas cits.
bet tam noteikti darīšana ar acīm. citādi jau nebūtu to cilvēku, kuru acis nopērk tavu uzticību. un pilnīgi citu- kuru acis tevi nopērk. un pavisam lēti. Leave a comment |
