| Dec. 24th, 2010 06:03 pm jocīgi spocīgi.
visu dzīvi gribēju zināt, kā ir tad, kad visiem ziemassvētki ir, a tev nav.
a nekā nav. tā jau ir, ka īsts ir tikai tas, kas starp ausīm.
mēģināju sacept piparkūkas tātad, bet tas ir gandrīz tikpat perversi kā pašai sev taisīt ēst. tāpat beigās ķep ļep, viss apnicis, viss tizli, un tu sēdi eļļas peļķē un nokod smukākajam zaķim ausis.
tagad mēs ar bono. pēc tam laikam mēs ar melno gulbi. un tad jau mēs klusi montēsim, piekāruši netīrās zeķītes pie roktura.
sākumā vēl staigājos pa centru, paklupu pār vienu salaveci un sasmaidījos ar bērniem, bet ellīgi auksts, a es, kā jau parasti, kad viss nav gluži vienradžos un taureņos, protams, pārspīlējusi ar svārciņiem un ietaupījusi uz cepuri.
un, padomā, pēkšņi parādās tāds markuss. puika kā bilde, pat mans skaipa draudziņš nosvilpās, runā franciski un britiski, izturas pret mani tā it kā es būtu sieviete, un galīgi nav dumjš.
a man pie kājas. a man visi pie kājas.
man tikai bail par visu, kas būs.
par visu, kas nav.
tikai neesi viena, man pieteica. es neesmu. man ir bono. 1 comment - Leave a comment |
