| Dec. 20th, 2010 10:16 pm nu kā lai es viņiem iestāstu- tā no tiesas ir mana izvēle, palikt vienai.
vasaras beigās tā bija fiziska, nierītes uzdeva, kliedzot pēc laika prasti būt un klausīties, kā vēnā pil visādi nieki.
un šoreiz tas ir mentāli. grūti gan izdomāt, kas kaitina vairāk- tas, ka tiem, kam nebūtu nekādas daļas, tiem ir kaut kāds satraukums, bet tiem, kam būtu jābūt- dieva miers.
un es pat nezinu, vai uzvarēs "tas ir tik bēdīgi" vai es. bet man vajag šo jocīgo vientulību.
vajag arī, starp citu, mānīgos brīžus, kad tu sajūties neviens, lai izkristu cauri un atpakaļ.
blakusistabā m. un o. brēkājas viens uz otru, kopš zināma brīža es gluži automātiski stāvu o. pusē. arī tad, ka viņa puspajokam teica, ka viņai ziemassvētkos vajag smalkas smaržas.ja tu esi no tām, kam vajag smalkas smaržas, tad vajag arī smalkākas metodes. šitie pusjoki ir baisi nejocīgi tomēr. nevienu no abiem es nemācētu uzskatīt par draugu. m., jo, šķiet, es viņu saprotu, tomēr nespēju attālināties pietiekami, arī nejūtu vajadzību, lai tvertu līdz galam neitrāli. kā mazu, apburošu meiteni, kas pati sev piešķīrusi lomu. un otrējādi "please don't let on that you knew me when"... mjā, vēl viena maza mācība. ne visi solījumi ir jāizsaka. es varu apgalvot, ka nezināju un negribēju, un tā būs patiesība. un tomēr, tomēr. es pārdevu uzticību, meklēdama uzticību. naivi.
un e. phe. ja tu nekad neaizturi elpu, tad kāda jēga.
man ziemassvētkos būs jānopērk zivtiņām kas īpašs. un jāpameklē ceļi turp, kur es nevēlos doties.
sevī. tai sevī, kas nav publiska. kaut vai- lai noskaidrotu, ka tāda pastāv. 2 comments - Leave a comment |
