| Oct. 12th, 2010 01:00 am ģimenes lietas. noskatījos.
nu... traģikomiski. vislabāk to rezumēja īve, sakot, ka ne ar ko daudz jau latviešu spēlfilmas neatšķiras no latviešu doķenēm. abās tēlojums slikts. dialogi par dzīves jēgu, mīlestību un tamlīdzīgi (jo mēs parasti randomā izmetam dziļus jautājumus, it sevišķi, ja mums sejā iebāztas divas kameras), ilgpilnie stingie skatieni tālumā, līdz tu jau samani nervozitāti, tūlīt, tūlīt kats pirms varoņa bezpalīdzīgā "nu... pietiek?" ik pa brīdim neuzkrītoši pa kājām nomests rotaļlācis kā... kā kas? kadrus vienojošs elements? vienīgie patiesie ir atspārdīšanas momenti, tie arī tādi, kur kamera dabiski netiek līdzi.
neesot naivai, ka dokumentālam kino piemīt neviltots īstums, gribētos cerēt, ka, ticot īstumam, to iespējams noviltot labāk.
un, atmetot piekasīšanos sajūtu nebaudāmībai: jā.. un? kāds tam sakars, ka zanda ir kopā ar savu brāli, tik vien kā skandāla garša, viņas vīrietis varētu būt jebkurš, neba nu ģimenes lietu anatomija izmalta, bet vienkārši ierastā aizdzertā nabadzība, vai tiešām gaujam šie cilvēki rūpējuši par kapeiciņu vairāk kā- uh, kruti purni?
protams, ir sīkumi, kuri ir... nu uzķerti. bet neglābj. neglābj pat vieglais izbrīns kā tie cilvēki piedabūti, pārāk kliedzoša atbilde.
filma par lētu alu, kurš perfekti iekompozicionēts kadrā starp cilvēkiem, kurus nevar izstāstīt starp uzspēlētu klusumu un vēl uzspēlētāku troksni. Leave a comment |
