| Oct. 3rd, 2010 10:10 pm sapnī redzēju, ka man bija bērns melniem matiem un lielām, zilām acīm. puika. un visi nesa viņam mantiņas- lelles un lāčus, es dusmojos, ka neviens nenes ko piemērotāku zīdainim-kādu grabuli vai ko. un viņam bija maziņas rociņas, maziņi kāju pirkstiņi un visas tās nekaunīgās lietas, ko daba sabāž bērnos, lai tevi padarītu no normāla skuķa padarītu par usisusi tanti.
dīvaini, lūk, ir tas, ka man tikko zvanīja vecmāmuļa. redzējusi mani sapnī ar ratiņiem.
and now for something completely different:
laime ir tik jocīgi nosacīta. ir vieglāk gaidīt ziemassvētkus, nevis aptvert tos brīžus, par kuriem skaistāku var vairs nekad nebūt. man nekad nav patikuši ziemassvētki, pagājušogad mēs aizbēgām no ziemassvētkiem.
tam nav nekāda sakara ar ziemassvētkiem. man patīk jāņi.
laimē allaž ir vai nu nostaļģija pēc ilgām vai arī paniskas bailes. mazliet.
varbūt, ka ir tāda laime, kas ir absolūta. varbūt līdz tādai jāizaug.
reiz kāds jautāja, vai es izvēlos laimi vai brīvību. nešauboties teicu, ka brīvību. es biju muļķe. es nezināju, ka brīvība (nevis izmisuma skrējiens nezināmā virzienā- a popular misconception) tikai brīvība ir laime. un otrādi.
man arī tagad bieži patīk prātuļot par izvēles cenu. bet kaut kur dziļi es zinu, kādas muļķības tās ir. tu nevari neatskatīties.
bet tu jūti īsto ceļu. jūti, ne zini. jo zināt jau var tikai pareizo. nevis īsto.
un reizēm, reizēm "pareizais" un "īstais" pārklājas, šaubas ir smieklīgas, jo citādāk, citādāk nemaz tu nemācētu būt. un nav jāuzdod jautājumi. tik absurdi kā - vai šitā ir tā būšana laimīgam. nav laika. Leave a comment |
