as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 29th, 2010

sapnī pirmoreiz biju nomainījusi savu ķermeni pret citu. šausmīgi trauslu un stirnīgu, sešpadsmitgadīgas modeles augumu. mazītiņas krūtis, tūlīt pārlūzīs tipa kājas... dīvainākais, ka citā ķermenī, izrādās, uzreiz iedzimst citi kompleksi.

negribēju ģērbties brīžiem nost, jo likās, ka izskatos pēc tāda gumijas cilvēciņa- bez struktūras. patika krūtis. savādi. tik meitenīgi smalciņas krūtis, diez vai dzīvē īpaši sajūsminātos, bet, izskatījās pēc puķēm, to es paguvu padomāt.

viss sapnis par izģērbšanos, apzinātu, neapzinātu, motivētu, nemotivētu, viss sapnis par instinktiem, par riebumu, tik spēcīgu, ka cilvēki vemj, par apbrīnu tādu, ka cilvēki neredz un nedzird neko citu. pat mirklī, kad bijām kinoteātrī, pa ekrānu garlaikoti staigājās kailas grētas garbo un greisas kellijas.

savāds. sapnis, kur ķermenis nav dvēseles spogulis, bet ir dvēsele.

kurš atļāvis pa to laiku pasaule pielīt?

sist manu tehnisko domaashanu, kameer caur saapeem naak pie praata.

to pashu dariit ar jebkaada cita veida nevariibu.

pfee.

reizēm lietas, kas man sagādā kaifu, ir tik pretrunīgi aizdomīgas, ka pat sev neatzīstos.

lietus ir viena no šīm lietām. vēl ne. vēl vajag temperatūru pabīdīt uz augšu.