| Sep. 7th, 2009 07:42 pm ceļazīmes uz kojām. sena skolasbiedrene- pasaule maza- baltija mazāka. nopietna paskata uzvalkvīriņš snikeru graužot. miris putns, vienmēr tie mirušie putni.
ak, zinājāt, ka no sevis aizbēgt nevar? man nepielec. nekad nepieleks.
griežos grūstos kā gribu, eksistenciālais traģisms, tāds smieklīgs, tāds muļķīgs. izstaigāju skolu, meklēdama, ak nu ja, vienalga ko. igauņu vēsums, varbūt svešuma dēļ, sadur vairāk. tādi sīkumi, bet deguns velkas pa zemi.
untavēl. mja. mani centieni, nu jau absurdie nezkādā pakāpē, patikt un dumpoties vienlaikus. mūžīgi drusku, bet izlikties. svārciņi tikai drusku pa īsu, smiekli tikai drusku par spalgu, kosmētika kripatiņ pa spilgtu. teju netīšām. ne masku spēles. apjukuma piesegšana. jo, dziļi iekšiņā tak zinu, ka ne ar ko tik īpaša, ne ar ko tik pievilcīga, nafig lai svešiem cilvēkiem patiktu. un tad.. tad nepatiks kaut kas, kas līdz galam nav es. kaut kas feiks, tātad mazāk sāpēs.
šī loģika ir nejēdzīga. jo pa lielam tak. phe.
un vēl. par nekaunīgu flirtēšanu. pat ne runājot. ieraugu tādu glītu vīrieškārtas eksemplāru un blenžu virsū lai jūt. bez divdomības. bez sekām. visu citu esmu iemācījusies pievaldīt. mīlestība dara brīnumus un tāda veida muļķības. bet man vajag visdrošāko, visnepārprotamāku, visnenotikušāko. tīri dzīvniecisko mirkļpatikšanu.
uzreiz jādomā par alisi aizspogulijā un par to, ka ja viņš par mani vairs nesapņos, tad baaanng. kā sveces liesma. 1 comment - Leave a comment |
