| Dec. 24th, 2008 11:24 am šorīt pamodos izmisīgi meklēdama pareizu laiku.
es sev esmu apnikusi. pietiekami, lai apņemtos.
vairāk klusuma. ieklausīties. nekrist par upuri muļķīgām iegribām.
ļaut cilvēkiem padomāt visu, ko vien viņi vēlas. visticamāk viņi domās par sevi. who am i, lai uzskatītu, ka esmu interesantāka.
you know, like fuuuun. man to nevajag. nezinu kopš kura laika man vairāk gribas, lai cilvēku mazāk, toties viņu klātbūtnes vairāk.
un pareizs laiks. jau pēc minūtes iztecējis derīguma termiņš.
man nepatīk cilvēki, kuriem liekas, ka viņi zina, kas ir pareizi, bet nezina, kas- nepareizi. bezjēdzīgi, kamōn jel.
neviens jēgu vēl nav atradis, neviens neatradīs. defaultā spļaut virsū lietām viņu pieņemtās būtības dēļ.
es pasēdēšu malā un vērošu cilvēkus. niķīgus egocentriskus bērnus, kurus mīlēt ar beznosacījumu mīlestību. visas citas tā vai tā būtu aprēķina. mīlēt cilvēkus nevis par to, ka ar viņiem ir labi man, bet tā, lai gribētos viņu labumu. ja man nav jābūt tai bildē, es gribu būt fotogrāfs, lomu man tomēr vajag, jo esmu viens no tiem, kas, varbūt ar laiku- mazāk, bet tomēr grūstīsies, it kā nepietiktu vietas.
bet lai nu paliek. ir viegli pateikt- miers virs zemes un cilv...
realitāte ir un paliek nevietā pateikti vārdi, muļķīgi pārpratumi un grāmatas izplēstām lapām. sadzīviski sīkumi, uz kuriem tikai atskatoties var saredzēt savas subjektīvās kļūdas un vēl subjektīvākās uzvariņas. Leave a comment |
