as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 23rd, 2008

un laiciņš arī šodien jauks. paņemt karstvīnu un iet pikoties.

starp citu, noderīgs papēžlaiks. ja vien neattopies ar degunu sniegā, dažus centimetrus atrautība no zemes glābj no slīkšanas žļurgā. tuvāk sniegpārslām, mani dārgie.

mjā. vārdu savienojums 'iziet ārā uzpīpēt' šodien iegūst pilnīgi jaunu nozīmi.

atmiņas par nedēļilgu iesēdēšanos konjakā. džim, o džim.

labi. es eju uzpīpēt. ja 24 h laikā nav neviena jauna bezjēdzīga ieraksta, izrociet mani no sniega lietišķo tuvumā.

( tālāk )

jāatzīst, ka mans ieguldījums sniega milzonī bija pagalam mazs. mākslinieciskais izpildījums piederēja kādam citam, tāpat arī ticība, ka sniegs līp un monstri ir iespējami. toties tagad sildos ar tēju un apelsīniem, atkal jūtu visus divdesmit pirkstus un... cik skaisti, ka atkal novembris ir balts.

jāiet gulēt. varbūt rīt rakstīsies. šovakar ir dīvains nogurums. bezmaz vai tāda kā nolemtības sajūta, tik nezinkam. sliktiem sapņiem?

ir tomēr nekaunīgi kaunēties citu vietā, jo, kādaprāt, tam otram būtu jākaunas. aizvien biežāk es uzduros cilvēkiem, kuri it nemaz nebaidās izskatīties muļķīgi citu acīs. un tad tie malā stāvētāji - tavā vietā kaunētāji, pēc skata vien var pazīt, traki krīt uz nerviem.

tas laikam ir absurdi. daži cilvēki nav pietiekami fotogēniski, lai izdotos viņus neaizmirst. pareizāk sakot...holandietis bija skaists. patiešām. bet pētot bildes feisbukā, grūti noticēt. izskatās tik vidēji.

un lasot vēstules.

ar tik daudziem ir šitas te. ka no tāluma, no burta, no kaut kāda nepareiza leņķa...nav. un liekas, ka nekad nav bijis.

kauč patiesībā. tie smukie rakstītāji, tie fotogēniskie...viņi jau teorētiski ir tie, kas dzīvē pieviļ.

es neizgudroju savu dzīvi no jauna. bet par nelaimi, es zinu no kāda leņķa esmu glīta. burtos. bildēs.

un pat dzīvē tam neizlēmīgajam susuriņam man nevienu negribas laist klāt.

nomērdēts tumsā.

ja es tagad aizbrauktu uz braitonu. tā vairs nebūtu tā braitona, kurā iemīlējos.
savukārt šo valsti mīlu bez ierunām. lai arī kā man te ietu nekā.

es zināju, ka nemācēšu aizbraukt. bet ja nav kustības, nav nekā.

un nekas mani iedragā. tīri cilvēciski. jo mazāk ir, jo mazāk es varu.

pē. pē man. es pati nevaru izlikties, ka skatos uz sevi no pareizā lenķa. vai arī kļūstu par optisku mānu pašai. un tad man ir kauns. savā vietā.