| Sep. 24th, 2008 01:33 pm nevienu neinteresējošas w. pārdomas. ak, bet pareizi, tāpēc jau es ciboju sākumā gribējās iespraust rokas sānos un cirst kāju pie zemes, lielīgi paziņojot- nea, nekad neviens vecis nebūs vainīgs pie tā, ka esmu traki laimīga.
varbūt ir tāda augstākā pilotāža. tad, kad laime patiesi ir iekšsajūta, un neba tur apkārtējie, labs boss, atvaļinājums vai kas tāds pie vainas.
bet droši vien tur ar vienu mūžu par īsu, tik tālu aizmediatēties.
vislaimīgākā wonderland... hmm.
cap d'ail pilsētiņā. iemesli: jūra līdz ceļiem, apbrīnas objekts, venēra tuvu zemei (vai varbūt tas bija marss, neatceros), siltas naktis, smiekli, vissvēlpriekšā sajūta.
kopā ar riplija kungu. sakropļota laimes izpratne, bet fakts. pat ne kopā. tolaik i iedomājot, ka tāds pastāv, starp mani un zemi bija pastāvīga distance.
doles salā. mana otrā pazudusī ģimene. un melgalvja dzejas rakstīšana uz daugavas krastiem. jāņsajūta.
kamargā. tikai iederēšanās sajūta.
noreibstot un sajūkot pa gabaliņiem kopā ar i. love you. ilūzija par bohēmu un nemirstību. teju vienmēr. pēdējais spilgtums- porto.
ar hakimu un lorēnu. viņi liekas sakusuši vienā personā, varbūt viņi bija viena persona, varbūt viņu nemaz nebija.
jebkādas azarta kulminācijas. jebkādas uzvaras garšas.
pirms iekāpšanas lidmašīnā. neatkarīgi no galamērķa vai galamērķa trūkumfakta.
uzrakstot vai izlasot kaut ko pašas sajūsmas vērtu.
... brīžiem šobrīd. un re, laikam nemaz tik ļoti klātesošs nav puisēnu faktors. reizēm. ja ir iztrūkstošs puzļa gabaliņš.
laimes garšvielas ir mūzika. tas gan. neviens cits fons īstajos brīžos nav spējīgs pienaglot pie sienas vai likt aizrīties ar mākoņiem.
nu ja. penija leina: "if ya never take it seriosuly, ya never get hurt, ya never get hurt, ya always have fun, and if you ever get lonely, just go to the record store and visit your friends"
alkohols par nelaimi ir dranķīgs laimes stimulants, bet filmas... filmām ir cita funkcija. aizstāt pašas sajūtas un izraudāt svešas asaras. labs kino ir pasaulē skaistākā gļēvulība. Leave a comment |
