as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - September 13th, 2008

tātad. beigu beigās palieku pie dziesmas, kas man jau sen bijusi mīļa. man- protams, p. makārtnija izpildījumā, bet oriģināli- laikam izpilda čaks berijs.

nu ko. dziedāt vismaz dzied nina simone.

bet vispār.

ja es vēl kādreiz dzirdēšu vārdus 'he makes me...'

traki ar mums, meitenes:)

vakar aplipām ap darelu, tonija trīspadsmitgadīgo dēlēnu. bet burvīgs bezgala. šķelmīgas actiņas un krutā puika paskats, bet patiesībā tāds kautrīgs un mīlīgs.

'neparasti sakarīgs tonija dēlam,' secināja liza, +- taisni tā.

un tad, kad mēs braucām mājās piesmēķētā mašīnā, pret stiklu sitās lietus jūra, skanēja abba... sajutos laimīga kaut kādā jaunā veidā.

mazpilsētīgā.

šorīt spīdēja saule un vanagi meta lokus zilās debesīs.

un tad vēl man jāaizdomājas par andrē, vienu no mūsu 'studentiem', krāšņu un lecīgu ebrejieti ar košām drēbēm un sarkanām lūpām.

meitenes vienbalsīgi nolēma, ka pēc divdesmit gadiem izskatīšos tieši tā, it sevišķi pēc tam, kad abas sēdējām un aktīvi pļāpājām par kusturicu un izraēlas kino.

bet tad man vēl tik daudz jāstrādā pie sava asuma nenožēlošanas. vai nu nekad neizspļaut vārdus vai arī nekad neņemt atpakaļ.

pagaidām esmu kliba lapsene.

par uzskates materiāliem paliek džordžs klūnijs, metjū kasovīts (vai kā nu latviskojas), džeimss dīns un džonijs deps.

man vajadzētu vēl vienu graujošu unnn franču vīrieti, pie tam vēlams ne aktieri, virs četrdesmit, bet skaistu vai arī mirušu, kad vēl bija skaists.