as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - August 17th, 2008

šausmīgi salst. nezinu. kāpēc sāp un salst. vienkārši fiziski sūdīgi līmenī, kāds sen nav bijis. šādos brīžos forši būt tāltālu. jo reizēm esot tuvumā, tad, kad gribas visvairāk, neviens nepapaijā. tagad es varu ticēt, ka papaijātu.

piedodiet. es šovakar spamoju. dators klēpī vienkārši tāds...silts.

arizonas sapnī ir brīdis, kad deps nolemj kādu nošaut, bet nekādi nespēj izvēlēties, kas ir nožēlojamāka- lēni novecojošā skaistā māte ar stāstiem par sapņiem, kas nekad nerealizēsies small talk vietā vai ar bruņurupučiem apsēstā, visus nicinošā un acīmredzami nelaimīgā meita.

man, sekojot tai muļķīgajai iedomai, ka mazliet dažreiz sanāk rakstīt, gribētos Skolotāju. citādi esmu iesprūdusi.

vispār pietrūkst tieša kontakta ar Gudriem cilvēkiem. ja man būtu nojauta par īsto reliģiju, pameklētos. bet būt puskoka lēcējam -riebjas.

tā nespēja iemigt. nespēja pamosties.

un lomkas. slikta dūša, nekontrolēta raudāšana, drebuļi un sprādzieni galvā.

var jau būt, ka es to izbaudu. liekas, ka varbūt attīros. no kā? no sevis. no liekā. nezinu.

visu nakti murgoju, modos augšā ik pēc pusstundas, sapnis turpinājās. dīvains sižets par to, ka vienlaikus biju grāmatas galvenais varonis vai jebkurš no citiem varoņiem, un gaidīju, kad autors kādu noslaktēs.

galva sāp, bet vairs nav tas drausmīgais drudzis. īsti nav spēka aiziet līdz aptiekām.

es neatceros, kad man vēl būtu bijis šitik slikti. gribas forwardot.

vēl gribas sevi pārliecināt, ka, ja aiziešu līdz aptiekai, nenokritīšu. nu jau man liekas, ka tā ir slimība. pēc siptomiem- jūras:)

nu jau labāk.

dzīvē, man liekas, bieži notiek kā anekdotē, kuru kaut kad lasīju- sešus gadus rakstīju viņai mīlestības vēstules un beigās viņa apprecējās ar pastnieku.

vai arī tā, kā reiz notika ar manu vectēvu. brauca gar kaimiņa māju, spļaudījās, ka šis nu gan ir nekam nederīgs maita, iebrauca grāvī, un kaimiņš viņu izvilka.

dzīve allaž ir ļoti loģiska, tikai ne tajā nozīmē, ko gaidi.

visticamāk, man tagad nedaudz jāpamirst, lai apzinātos, cik esmu dzīva.

kāds negrib slinkiem, meklēt negribošiem, pusbeiktiem cilvēkiem ieteikt kādu labu online fulltextu anglju valodā. tipa daiļliteratūru, tipa daiļu, bet tādu, ko var palasīt ar 38 grādu temperatūru.

es tiešām negribu piederēt velbeka paaudzei. tāpēc tāda izmisīga turēšanās pie pītera pena sindromu, ko jaukt ar nespēju uzņemties atbildību.

tādēļ man patīk kosmopolitēni un romantiskas komēdijas. lietas, kur viss ir tik vienkāršs, lietas, kas neizlūdz pat ne mazāko jautājumu, lietas, kas brēc, ka visi dzīvos laimīgi mūžīgi mūžos.

bet teorētiski jābūt vidusceļam. zinoši, bet garīgi veseli un optimistiski cilvēki, kam nav sevi jāaizlāpa ar antidepresantiem, šrinkiem vai drinkiem...

laime nedrīkst būt trula. kaut gan jau šis apgalvojums ir truls.

kaut kas nesen jautāja, vai tikai padomju atliekām ir nedaudz par daudz sapistas smadzenes vai tā ir gadsimta kaite. nezinu. nav nemaz tik viegli piekļūt neirozēm svešvalodās. dīvainā kārtā tu cīnies, lai tiktu tuvāk, un tad, kad atver to atvilkni, ieraugi kaut ko tik pazīstamu un biedējošu, ka meties projām. kā toreiz, kad sēdējām pie sēnas, tu sāki runāt par pašnāvību teorijām, un, godavārds, gribējās tevi iegrūst tai upē, lai tikai aizvērtos. dažas lūkas jātur aizvērtas, pat ja tā ir nepareizā pieeja. pareizajām pieejām vajag ļoti stabilu psihi.

nedrīkst ironizēt par laimīgiem muļķiem.

un kādu dienu, kad es strādāšu kosmopolitēnā, pieskaņošu kurpes nagu lakas tonim un daudz smaidīšu balinātiem zobiem... es pat nezinu vai tas būtu labi vai slikti.