as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - August 14th, 2008

ikreiz, kad man ienāk prātā savu dzīvi veltīt cilvēcei, lai cīnītos par mieru, āfrikā mirstošiem bērniem un tamlīdzīgi...doma, kas manī peld jau tik sen, ka varbūt pat nav tikai ideālista fantāzijas.

es skatos sev apkārt. un zinu, ka nekādi nevarētu cīnīties par visiem. arī par maziem, mūžam aprobežotiem bērniem, neapmierinātām tantēm metro, puišiem, kas izņirdz lietas, ko nedrīkstētu izņirgt, to nosvīdušo onkulīti, kas uz mani sāk lamāties, jo negribu ar viņu dzert kafiju, principos noslīkušas grupiņām, neārstējamiem kretīniem, tiem visiem, kurus paciest varētu kāds ar stipri atvērtāku un labāku sirdi.

nē. nezinu, vai varētu izaugt tik liela, lai paziņotu, ka cilvēks ir labs un viss. ka cilvēki ir viens un ka viņiem varētu nolikt visu sevi, lai garus gadus noticētu, ka nekas nekad nemainīsies.

pieņemt, ka man nevajag ne paldies, ne paliekošu rezultātu, ne pārliecību par jēgu, tas nozīmētu uzreiz padoties.
nepieņemt nozīmētu kļūt par vienu no tiem jukušajiem ideālistiem, kurus labprāt neaicina uz ballītēm, baidoties, ka viņi sāks bārstīt pērles.
palikt pa vidu. oi. oi.

visbeidzot. ja es kaut ko darītu, lai pati sev varētu uzsist pa plecu. kad citi kaut ko tādu dara, nu tur lielās firmas glābj vidi un tā, parasti apgalvoju, ka, ja slīktu, man būtu gluži vienalga, vai tipiņš, kas mani izvelk ir dvēselē supermens, vienkārši grib izrādīties vai varbūt kaimiņu janka viņam piesolījis piecīti.

bet pašai. varbūt nodzīvošu līdz brīdim, kad zināšu skaidri, ka nekādas izvēles nav, ka jāiet un jāglābj mazais zemledus makšķernieks. no reklāmas jau aizgāju, nesākusi, tā kā otra galējība arī nedraud.

pagaidām turpināšu domāt. jo jādomā par kaut ko jau tā vai tā ir.

paņemu sevi aiz ausīm un aiznesu uz gultu. rīt būs jauna diena. un šī, paldies visiem dieviem, būs beigusies.

jūs vienkārši nezināt, cik briesmīgi ir tad, ja tu kafiju principā nedzer un kruasāni tev negaršo un brokastis tu ieēst nekad neesi varējusi... un tad stāv viens tāds ar bezgala pašpriecīgu (pašapmierinātu nebūtu īstais vārds) smaidu, un tev tik vien kā gribas kā to visu neuzkrītoši paspert zem gultas...

bet jānomoka.

labiņi. wonderland ir izteikusi visus iespējamos muļķīgos komentārus. noskatījusies daudz viegli paredzamas un viegli sagremojamas...nē, norijamas...nē, sakožļājamas un izspļautas filmas. arlabu. tūlīt.

kā paredzēts, paturēju ierakstu simbolisku brīdi un aizvācu. grāmatu rakstīšu citreizīt. brūss springstīns. un absolūta bezmiega augstākā pakāpe.

jauki. es pēdējoreiz esmu iemigusi otrdien ap trijiem naktī.

pēc bee gees devas uzmetos

if you don't know me by now un citiem.

drīz vajadzēs deividu pārlēcienam uz ritmu. bet vēl mazliet vaidu.

man nenāk miegs. tā būs kāda slimība. un es lasu sensenus jūsu, veterāni, ierakstus. no tiem tālajiem laikiem, kad es pati šeit vēl nebiju dzimuse.

atzīšu, ka visnotaļ uzjautrinoši.