| Jul. 22nd, 2008 08:26 pm vēl par lorēnu jeb kāpēc mani atdraugot lorēns sūdzējās, ka viņu visu bērnību visas tantes un visu jaunību visas sievietes apčubinājušas, spiedzot, cik viņš ir glītiņš. lorēns...hmm...es teiktu, ka viņš ir jauks. nu tādā cute nozīmē. ar kaķēna acīm un viegli paspūrušiem matiem.
ja viņus bužinot nevarētu uziet sirmus, nekad neuzminētu, ka viņš ir kaut nedaudz vecāks. viņš ir gan, kādus desmit gadus. un vienlaikus viņš ir tas mazais puišelis, kam vajag iedrošināšanu un samīļošanu, tāds kādi man vienmēr patikuši, bet kuri arī bijuši dumji kā puišeļi.
lorēns ir muļķīgs, bet ne jau dumjš. reizēm viņš aizrunājas, burtiski aizlido un tad pats sevi kušina 'akdies, aizveries, lorēn'. tie visi sievišķīgie žesti, vēlme runāties, izrunāties, izteikt, uzklausīt. tad man jāklusē.
viņam bija jāpalīdz draudzenei pārvākties, kad pamodos, viņš pa telefonu teica 'piedod, mīļā, es tik ļoti gribu šorīt palikt ar viņu, ja tev tiešām vajag, zvani, bet vēlāk.' draudzene pasmējusies un teikusi, ka viņai tikai prieks. pēc tam viņš neaizgāja arī uz darbu, jo 'nu es tevi nevaru, nekādīgi nevaru atstāt.'
bet tas jau nenozīmē, ka viņš nav atbildīgs, rūpīgs... nu mazliet arī vecis. vienkārši, ai mīļās, vot neesmu redzējusi šitādu otru. nav viņš arī tas nepaciešamais suņuka tips, viņa atklātībā ir kaut kas pārāk atbruņojoši dabisks. un, aivai, wonderland, ja tu šitam te nodarīsi pāri, tad tev vairs nebūs neviena iemesla sevi kaut nedaudz cienīt. 1 comment - Leave a comment |
