as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - April 3rd, 2008

tā. džonijs mani ir noturējis augšā. līdz puspieciem. vēl trakāk. esmu nolakojusi indīgi sarkanus nagus (ko nebiju darījusi kādu gadu). vēl trakāk. klausos adamsa have you ever really loved a woman. dona huana beigu dziesma. arī. vēl trakāk vajag?
es raudu.


es neesmu paradīze, es esmu tikai brīnumzeme. vēl es esmu ķerta. gan jau varētu dabūt kādu oficiālu papīru.

nu ko. dārgie kaimiņi. nav taču skaistāka veida, kā pamosties kā dzirdot desmit kārtīgu have you ever.

vispār. sāku ar mafijozņikiem. tikai es šai kontekstā varu beigt ar donu huanu, pirmo filmu, kur man džonijs lika raudāt.
ārā līst.

ir arī maza nobīde no loģikas. jebkurai peciņai šādā noskaņojumā būtu jādomā par nu vismaz kādu, kaut vienu puisēnu. bet es esmu tik netīkami brīva un atbrīvojusies, ka man sanāk domāt tikai un vienīgi par džoniju 1997. gadā. (nē, nesūdzos.)

ak nu labi. vēl viena cigarete, mazliet braiena adamsa un tad pazīmēšu peintā sirsniņas (šī ir metafora) un tad jau iešu sapņot. ēē...gulēt.

-tēja ar divām trešdaļām auksta ūdens
-pelni tukšās artišoka bundžiņās
-vienmēr kāpt otrajā vagonā
-izmakšķerēt no ginesa bundžām balto bumbiņu
-matu ķemmēšana tikai nedēļas otrajā pusē
-nemitīga vēlme taisnoties
-pēc dušas neslaucīties, bet nopurināties
-aprakstītas rokas
untamlīdzīgiņi.

ja tu mani mīli, tad, bļīn, izmazgā to savu netīro kreklu. bet kreklu ar vinnijiem pūkiem un dzeltenās kurpju šņores gan paturi.

ka ir vasara. nu līdz ar to dreskods tik vien, lai nearestē uz ielām. maziņa tumša kleitiņa, maziņš košumkošs lakatiņš ap vidu (lai kleita mazāk izskatās pēc topiņa) un plāniņa vējjaciņa. cilpošu un svilpošu. normandija, okeāns un i., es nāāāāāāāāāku.