as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - October 4th, 2007

ir jābūt mazliet ķertai, lai pustrijos naktī, iznākot no dušas, nolemtu iet uz pigalu atrast cigarešu bodīti. uzmetot tikai plašķīti uz nekā un uzvelkot papēdenes, jo pa rokai. tikai kaut kur ap seksšopu rajonu, attopoties, ka jāiet diezgan ātrā gaitā, lai neradītu pārpratumus par piederību naktstauriņiem. paejot garām divām maukām, kas plūcas diezgan agresīvi. indietim parādot kartē virzienu, kurp jāiet. ‘bet tas ir tālu.’ ‘nekas.’ atceroties, ka savulaik pati stundām naktīs staigājusi, izkaifojot jauniegūto piederību parīzei. nākot mājās, piedzīvot dialogu:

-madmoiselle, madmoiselle?
-desolee, cheri, j’ai fini de bosser cette nuit.

un pasmaidīt. kādēļ gan neiztēloties uz mirkli. ar savu dreskodu, tad vismaz- j’assume.

neba es esmu drosmīga. neapdomīga. reizēm es pati, tas ir vismazākais, ar ko riskēt. daudz bīstamāk šai stundā galu galā kaitināt kaimiņus, par skaļu klausoties latviešu mūziku.

ptu, ptu, ptu un tuk tuk pie koka, taču naktī iemaldījušies nekad nepieaugušie veči nav tā suga, kuru par grūtu nolikt pie vietas. kāda starpība kādā formātā izteikta vientulība, tāpat vistrauslākais dvēseles stāvoklis.

hmm. rītdien būs kādai jāpasaka, ka jau sen zināju, ka latviešu čiepas ieliek francūzietēm.