as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - July 1st, 2007

esmu nogulējusi mazu mūžību. pārpadsmit stundas un varētu vēl.

pamodos no kaimiņu suņa vaukšķēšanas. skaidrā prātā nekas neliekas skaidrāks.

ja nu vienīgi, ka sūds ar tomā un visiem citiem pseidodrauģeļiem. cerams, ka dzīvokli atradīšu. pīpēšanu atmetīšu (abus divus- kaut kad).

ārā vēl aizvien nemīlīgi auksts (secināts, slinki paceļot aizkara stūri) un neatliek nekas cits kā iet vēl mazliet pasnaust, sapņojot par karstu vasaru un lieliem, baltiem kuģiem.

tad jau drīz klāt būs arī sprogainīte, kas vardarbīgi iegrūdīs aknās pozitīvisma bumbuli.

šodien pirmoreiz izdevās pagatavot ēšanai domātu ko tik pretīgu, ka pati nevarēju ieēst. parasti varu ieēst visu. drausmas, rūdītu vecpuišu midzeņi, salīdzinot ar manējo, visticamāk ir tikai tādas bērnu spēlītes.

*turpinu izblenzt griestos caurumu*

nelāgi, ka dzīvokļa meklēšanas kategorijās nevar norādīt, ka nevēlos dzīvot ar arābu.

toties ārkārtīgi vēlos dzīvot ar geju vai impotentu vīrieti. par geju var norādīt, bet nu... man pietiks ar to, ka cilvēks nav arābs.
un es nezinu, ka šai rasei būtu jāizdara, lai pierādītu man, ka ir kaut viens iemesls, lai es nebūtu rasiste.

jāpiezīmē, ka mana attieksme ir un būs ekvivalenta tai, kāda viņu dārgajiem brāļiem ir pret sievietēm.

lai nedaudz mīkstinātu savu vainu- viens no golden boys ir arābs.

teiksim tā- visi cilvēki ir forši, kamēr nepierāda pretējo.
visi arābi ir mudaki, kamēr nepierāda pretējo.

visi enģeļi beigās izrādās maitas esam un otrādi.

varbūt maksim (opā, pēkšņi smadzenes nopūdelēja. nespēju uzburtot to vārdu)... varbūt 'visu vai neko' attieksme, bet šitāds nu secinājums bieži atkārtojas.