| Oct. 29th, 2017 10:47 pm jebkuras grupveida sporta aktivitātes mani vēl aizvien neprātīgi mulsina. tā sajūta, ka tu esi tizlākais universā, tas ir iekšā, katrā muskulītī. ja tādi ir, protams. un, kad tu kļūdies, bet tev nekliedz rupjības virsū, tu uztver to kā dziļu un sirsnīgu žēlastību.
un tad es sēžu malā, un tur ir kaut kāds puisis, un es redzu, ka viņam sāp roka. "viss labi?" jautāju. viņš īsi kaut ko atsaka. un pēkšņi es esmu uz soliem skolā, sēžu malā un izmetu neveiklu frāzi. kāds cilvēks, kas nav mazs tizlenis, man aprauti atbild. eju mājās un pārdzīvoju, ka atvēru muti.
nē, mēs esam pieauguši. mēs esam iejūtīgi. un mūsu iejūtība aug no mūsu "pofig", cik paradoksāli.
bet, kad es skrienu priekšā bumbai un cilvēkiem. kad es ar zobiem esmu gatava iekosties gan bumbā, gan cilvēkos, es redzu, ka kaut kur manī iekšā ir maza meitene, kas atdos visu, it visu, tikai lai nejustos drausmīgi par to, ka iegāž citus ar savu eksistenci.
debes, koncepts, ka man varētu būt bērni, tur ir divas biedējošas lietas. vajadzība pieskarties atraugām, pamperiem, vēmekļiem. un tas bezgalīgais trauslums, kas piemīt cilvēkam, pirms viņš ir iemācījies apaudzēt sevi ar liekulīgu pašpārliecību. Leave a comment    |
