as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

ja izvelk pupu, mani vairāk tracina pašas reakcija, noteikti ne fakts. es drīzāk nezinu, kā reaģēt, it sevišķi, ja tas cilvēks nav svešs, uz kuru tev nevajadzētu reaģēt VISPĀR, bet draugs. t.i. draudzene.

ja bērns brēc, tad gan reizēm beidzas cilvēkmīlestība. bet abos gadījumos es zinu, ka tās ir MANAS reakcijas, es nekad nepārmestu MĀTEI ne vienu, ne otru, ja nu vienīgi tas nav kinoteātris (brēkšanas gadījumā). bet arī tad spēju iztēloties, ka ļoti gribu aiziet uz pirmizrādi, nav kas pieskata, un ticu, ka nogulēs, ja nenogulēs, iziešu ārā. un viss draudzīgi saiet uz īso. piemēram, cilvēki, kas apgalvo, ka zīdaiņiem nav jābūt lidmašīnās/kafejnīcās... nu, viņi ir lohi.