as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

vecie ceļojošie cilvēki mēdz būt savādi. te ir nereāli daudz franču, kaut kāda nostalģija pēc koloniālisma, vai, bet man visu laiku nākas viņus dzirdēt, un, piemēram, kundze, kas tikko miegaini man angliski pajautāja, vai es varu runāt lēnāk, un es varonīgi nesasmējos, bet sāku runāt klusāk, jo ir aizdomas, ka uz to viņa mērķēja, pirms tam šausminājās par tualetēm, tualetes kā tualetes, drusku riebīgas, bet tād ir tā dzīve, ja tu braukājies ar lētu autobusu, tāda viņa būs. un tad viņi turpināja sūdzēties par visu pārējo, protams, tas ir viņiem šūpulī, sabiedriski sūdzēties, taču tikpat ļoti kā es apbrīnoju visas tās omītes, kas palēkdamās sprinģo pa pasauli, mani mulsina šīs ilgas pēc komforta, komforts ir taču nopērkams, ja tā ir prioritāte, un ja komforts ir prioritāte, bet nav naudas, tad vienmēr var palikt savos šūpuļkrēslos.

then again, varbūt viņiem vienkārši liekas, ka ciba - tie ir citi.