as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

Teviota mīl kaķus, bet nemīl Trampu. Tiktāl viss būtu pareizi. Kaut kādā ziņā man viņa patīk, jo raksta labāk nekā dzīvo. Kaut kas radniecisks, kad tekstā viss kārtojas asprātīgi, pievilcīgi, pašsaprotami, bet dzīve uzkrīt virsū kā neparedzamību un haosa mudžeklis, kam nav nekāda sakara ar visādiem mēģinājumiem ielikt visu vārdos. Kaut kādā ziņā viņa man krīt uz nerviem, kā jau visi cilvēki, kas pārāk fokusējušies uz mērķi, bet kuriem uzkrītoši trūkst spēju novest lietas līdz galam visefektīvākajākā un loģiskākajā veidā. Bet tāpēc jau visi šie brīvprātīgie darbi ir brīvprātīgi, ka cilvēki pilni motivācijas, bet ne pārāk loģikas piesārņoti. Citādi atrastos efektīvāks un vidējam cilvēkam pieņemamāks risinājums. Tagad tas viss mētājas starp apbrīnu un uzjautrinājumu.

Varbūt cilvēki domā, ka es arī esmu palicis dīvains – tā vakar domīgi teica d., kamēr es mēģināju pierast pie septiņdesmitgadīgā puskurlā kanādiešu būvnieka Roberta, kas vazājas pa pasauli- šķiet jau labu laiciņu. Šorīt pie brokastīm sadzirdēju viņu stāstam Eidanam (vai līdzīgam vārdam), kā viņš reiz atvedis kaķi no Brazīlijas uz Kanādu. Viņš ir lāga dvēsele. Ar to dieva nepieņemto sejas izteiksmi, kur robežojas labestība un patiess izmisums – kā būt. Eidans (vai līdzīgs vārds) atkal ir aziātu izcelsmes amerikānis, kas, šķiet, spēj pelnīt naudu ar akcijām vai kādu citu kosmosu, bet vismaz šeit viņš ir Teviotas klēpja sunītis. Patiesi, mūsu vienīgās sarunas bijušas par to, kur ir Teviota. Un viņš to teju izkliedz – šķiet, tā domāta kā lietišķa aizņemtība, bet izklausās vairāk pēc apsēstības. Viņš brīvajā laikā aizskrien uz kafijas bodi un atnes Teviotai kafiju. Un nemitīgi atskaitās. Man šķiet, es jutu vieglu sašutumu vakar, kad mēs kaut ko viņai palīdzējām.

Ir vēl kāda saujiņa cilvēku. Bet viņi nakšņo Kaķu pludmalē, iespējams, es arī drīz tur gribēšu. Dzert alu starp spalvu kamoliņiem, mērcējot pēdas jūrā. Bet pagaidām mēs esam centrā, un te ir daži kaķēni arī. Tomēr vairāk šķiet, ka paklīdeņi, ko pie sevis pieņem lāga Teviota, tie vairāk ir cilvēki, kas kaut kā kūņojas pa dzīvi, bet paši nesaprot, ko dara. Un tad ir Teviota, kas kādam iespiež rokā āmuru, kādam datoru, kādam kaķēnu – un viņi beidzot sajūtas vajadzīgi.

Vakar mulsi paskatījos uz šausmīgo socmediju komunikāciju, baiso prezentāciju un visu citu, un tad sevi salamāju- gribi palikt un visu mainīt? Nē? Tad klusē un izdari, ko vari. Jo darbs svēts, un svētie taču nekad nav bijuši labākie pauverpointa speciālisti.

Toties šovakar ir koncerts ar ārijām no mūzikla Cats, ar visas pasaules dziesmām, kur pieminēti kaķi, vietējo orķestru un koru izpildījumā.

Esmu apņēmusies to nofilmēt. Bet kņudina apziņa, ka tā būtu kameras vēršana nepareizajā virzienā. Man liekas, ka ir milzīgs solis līdz podziņas nospiešanai. Līdz dvēseles atraušanai vaļā tādā līmenī, ka neviens nejustu tādu uzbāzību, kādu patlaban man šķiet, esmu spējīga dot.

Vēl ir dažas dienas. Varbūt.