| Nov. 11th, 2016 07:43 am bet vakar istabā uz gaismu salidoja kaudze spārnaiņu, kas dzīvo tikai stundu, tāpēc viņi krita zemē kā tādas sniegpārslas, vārtījās pa grīdu un mira.
nāve pat savās miniatūrākajās izpausmēs ir tik baisas bezpalīdzības pilna. cieņpilna nāve. tas nav drīzāk tāpat kā izlikties, ka tev nesāp, jo tu zini, ka sāpes kaut kad beigsies, bet, sakožot zobus, tu jutīsies drošāk un labāk?
nedomā. pagriez skaļāk un dziedi līdzi.
upd: un tad tu pacel galvu, visa tāda skumja un dziļdomīga, un ieraugi, ka uz tavas viesnīcas balkona pērtiķītis rotaļājas ar tavu izžauto peldkostīmu, un tu sāc ļoti ļoti ļoti smieties. Leave a comment    |
